Tad nu gāju pa semi slapjām ielām; kreisajai zolei bija pielipušas smiltis un es dzirdēju katru otro soli švirkstam pa Lāčplēša ielu. Pie mācību centra, kura priekšā bieži pulcējas savāda bagātnieku un bomžu kombināciija, atbalss bija visspēcīgākā, tāpēc savus kreisos soļus nedzirdēju tikai mirkļos, kad garām brauca Pandas.
Bija neliela vēlme iet taisni, līdz pretīgajam Salu tiltam, cauri šausmeņu tunelim, kam nelīdzinās pat Izģērbtuves tunelis vai tiltapakša starp staciju un kino. Un tad iet pa labo pusi, kur naktīs soļus nevar redzēt, un nevar redzēt, vai tūlīt uzkāpsi līķim, izceltam kanalizācijas vākam vai izbirušam caurumam. Skats pa labi būtu Maskačkas debesu līnija, ko izgaismotu rietumu pilnmēness, ik pa brīdim, jo daļēji apmācies. Tad ne pārāk patīkami zilais dzelzceļa tilts, bet ierastais televīzijas tornis paliktu dienvidos. Pārdaugavā izceltos tikai LG reklāma un daļēji mirdzošais saules akmens kaut kur tālumā. Gaismas pils vēl nav iespiedusies atmiņā.
Ņemot vērā manu fizisko stāvokli šobrīd, būtu sabrucis nespēkā vēl pirms tilta beigām, bet laikam nedrīkstu paļauties, ka citi mani velk ārā. Līdz šim sanācis izbraukt, bet varbūt jāizmanto tas iedvesmas vilnis visiem tiem stulbajiem projektiem un kaut kas derīgs jāmēģina iesākt un pabeigt. Citādi dzīve sastāv no tā, ka palīdzu citiem, kad nav fotogrāfa vai vietas, kur gulēt.
Tas nav nogurums, kas mani nomāc, un nekādas nostaļģijas dziesmas vai citas muļķības man nepalīdzētu, it sevišķi, ja tā nav mana nostaļģija, bet citu. Šonakt alkohols nomāca, tāpēc varbūt atkal jāpadzīvo bez.
Man mētelī vairākas nedēļas stāv attīta, bet neattīstīta filmiņa, jo centrā neesmu parādījies. Visi ceļi ved tikai uz Maskačkas pierobežu Krāsotāju ielā, Ādmiņu ielā, Bruņinieku ielā. Vai Mārupi, bet arī tad autobuss tikai divās ne pārāk labi smaržojošās pieturās uz minūtīti apstājas.
buil
dings
o
ver
whelming
thoughts
so
mad
dening
Kāpēc es nevaru Tā? Nu, kā Laura man centās pateikt. Atkal dziesma sākas ar minoru, par spīti meldiņam. Šovakar fonā skan tikai paša ģitāra. Un varbūt es darīju nepareizi, ka uzvēlu savas skumjas pārējiem, bet es pats nesapratu, kas notiek, kamēr apkārt Jaungada salūts, kaimiņš iegrimis digitālā fantastikas pasaulē, manas cigaretes kūst, kaķis izrāda uzmanību tikai tāpēc, ka seksuāli neapmierināts, bet citi smaida, bet kā citi var smaidīt, ja manā pasaulē kaut kas nav kārtībā. Negribās par to domāt, tomēr brīži, kad Eksistēju pats par sevi ir novērojami tikai tad, kad noskaņojums nesakrīt ar citu noskaņojumiem. Varbūt tas arī rada to vientulības sajūtu, jo ar to lirisko varoni nesanāk dalīties, līdz brīdim, kad stāvu pie vaļēja loga cerībā, ka aukstums atdzīvinās nervus, vai kad drukāju internetā, vai kad kāds pasaka kaut ko labu par aizvēsturisku klavierspēles fragmentu.
Bilde no ceturtdienas. Es biju dzīvs. Bet pārāk sanarkojies, lai būtu spējīgs uzņemt vairāk par trīs labām bildēm un vienu saraustītu video.
Agrāk mana labākā dziesma bija šī. Ar Līvu baigi lepojāmies. Klausījāmies uz riņķi ierakstu. Bet noklausieties līdz tai tonalitātes maiņai. Ja ne, tad varat iet dirst un nelasīt vairs mani nekad, jo pavirša atsauču un bildīšu aplūkošana neesmu es, un ja es neeksistēšu mūzikā, manam spokam būs žēl.
"Un dziesmas?"
"Miers viņu pīšļiem. [pauze] Jūs tikai nesāciet sev iestāstīt, ka jūs esat kādu nogalinājusi. Jūs neesat. Visi ir palikuši dzīvi."
Tinte pārplūst šodienas ziņu baltajam laukumam. Jauni redaktori, laupītāji un plēsēji tavu stāstu man neatņems.
Ministri atlaisti un aizmirsti, prezidenta karogs krīt, bet divu cilvēku valsts tavā vadībā nekalpos nevienam karalim vai viņa kronim.
Muskuļi un kauli zem manas ādas klausīja pavēlēm gadiem ilgi. Tu pārņēmi detaļu un veseluma vadību, man atstājot tikai bailes.
Angliski izklausās labāk, Mārtiņš nodomāja, spiežot publikācijas pogu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.