Nokavēju nakti

Vecmāmiņai rādīju to vienu blūza gabaliņu, ko nofilmējām ar grupu. Viņa sāka prasīt par vārdu nozīmi, sākās debates (vai tiešām "debates" ir daudzskaitlinieks?)  par tekstu jēgu. Vienojāmies, ka labs teksts palīdz labai mūzikai dabūt to ekstra sāpīti (runājām par blūzu, galu galā).

Es te visu nakti sēžu ar diviem akordiem, pāris melodijām, pieaugošām bailēm, ka esmu nospēris pusi no šīs dziesmas, un, ko darīt, nav neviena vārda, ko pielikt klāt.

Tūlīt šai vietnei apritēs 20 tūkstoši skatījumu, bet šis būs 617. publicētais ieraksts (ieskaitot 143 paslēptos vecos rakstus). Es negribu atkal skaitīt vārdus, bet ir taču skaidrs, ka blogos vien esmu atstājis ap (vai vairāk par) 100 tūkstošiem tādu. Kāpēc es nevaru uzrakstīt vārdus?

Varbūt tāpēc, ka mana iztēle beidzas pie absolūti hipotētiskiem scenārijiem un viss pārējais ir dokumentācija? Varbūt tā paša iemesla dēļ, kāpēc es skolā pat neapsvēru nopietni kādreiz uzņemt fikciju? Varbūt tāpēc, ka es neesmu iekšēji skaists un tur neko vairs nevar darīt?

Un tad man atraksta Jānis, kurš, protams, ir sarakstījis dziesmu un vārdus, tas nekas, ka piedzēries. Vairs nav svarīgi, cik dziesma laba, kvalitatīva un interesanta, jo kamēr es te sēžu istabā un blenžu uz māsas grāmatām, kaut kur citur cilvēki turpina pildīt mūzikas un literatūras pārpilnos krājumus.

Vakar centos nobildēties ar minci, bet viņa nebija sajūsmā par mūsu draudzību, tāpēc nepaspēju nokadrēt, vai pareizi nofokusēt.