Pie Hipstokrātijas man bija reibuma virsotne, kas ļoti labi attīstījās Baložos un Laimē. Es 13 minūtēs aizskrēju uz mājām pēc ģitāras un aizgāju atpakaļ. Jānis vienu dziesmu nospēlēja un aizbrauca. Tagad es ar ģitāru atkal mājās.
Šis ir viens no vakariem, kurus varēšu pēc tam izrakņāt pa fotogrāfijām un skribelējumiem, lai saprastu, kas un cik forši bija.
Visu vakaru esmu uz adatām, jo alkohols beidzās pirms sāka strādāt bioloģija un psihodēlija. Neesmu bijis tik uzvilkts kopš vasaras, un arī tad tas parasti bija puslīdz kontrolētos apstākļos, bet tagad aukstums, apsargi, nav ūddens, troksnis, pilns ar cilvēkiem, starp kuriem grozās MNDTHSDKJA, hospimantas iela, Alises josta un tā tālāk. Un šajos brīžos man vajadzēja cilvēcisku kontaktu, kas ar mani runā. Tāpēc man vienalga, vai tā ir Līva, kas prasa marihuānu, vai Egija, kas prasa cigareti, man sāp arvien vairāk, lai arī cik viņas neglaustu manus manus un nečukstētu huiņu ausī, jo, jo vairāk man patīk, jo vairāk es jūtu, ka viņas to dara, lai no manis dabūtu to kaut ko, kā man nemaz nav.
Es ļoti ceru, ka sanāks aizmigt, bet jau tagad zinu, ka mocīšos bezlaika galvasplaisās vēl četras stundas pēc grafika.
Padauzas to jūt.
Un tad pēkšņa atklāsme, ka esmu pavadījis visu dārgo vakaru stāvot vienā pagalma stūrī.
Darītu vēl, haha
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.