Cēloņi

Viss sākās 2008. gadā, kad man zvanīja meitene no paralēlklases. Viņa sāka raudāt klausulē, pēc minūtes nometa un tad mēs nerunājām vairākus mēnešus. Pēc tam es izdzēsu savu pirmo blogu, no kura palicis tikai lietotājvārds un links uz šo blogu.

Pagājuši septiņi gadi, bet es joprojām pieļauju tās pašas kļūdas, un tad nu jāpavada diena ar acīm griestos, cerībā, ka es izdomāšu kādu teikumu, kas varētu risināt šīs problēmas, bet tāda teikuma nav.

Arvien mazāk ticu pagātnei, arvien vairāk - tagadnei, bet sev gan nē, jo viss ir tikai ilūzija un es būtu nihilists, ja nebūtu tik naivs.