Nav tuvāk sirdij, bet tuvāk mājām gan

Trešdien, vai tā var būt, notika Pavērsiens, notika Ģimenes Apstākļi, un tā tālāk, un tagad pa jaunu jādzīvo un jāplaukto prioritātes. Ziniet, es jau pirms gada vairs negribēju studēt, jo esmu pārāk haotisks, lai izvēlētos vienu lietu, ko mācīties, un jo esmu pārāk ļoti zaudējis ticību, it sevišķi, kad man pasaka, ka kāds mēnesi pirms termiņa cenšas pa 150€ nopirkt bakalauru. Vai kāds stāsta, ka pohuj par knapi sekmīgām atzīmēm, jo no budžeta fiziski nevarot izkrist. Kāpēc vēl humanitārās "zinātnes" tiek uztvertas nopietni, es nesaprotu. Es saprotu tikai to, ka es arī biju un esmu daļa no problēmas, kas izveidojusies slinkā paaudzē, kuriem pasaka, ka var darīt dzīvē to, ko vēlas, un vēl saņemt naudu par to.

Es centīšos neatkāpties no radošajiem projektiem un pieteikšos darbā Zviedrijas mazumtirdzniecības ķēdē par pavāru. Aizsūtīšu balss demo studijai, kas man varētu piespēlēt reklāmu ierunāšanas darbiņus. Apmaiņā pret ēdienu, centīšos pabeigt rakšanas darbus pie tēva. Būs jāiemācās neiztērēt puse naudas veikalā un jāsāk taisīt lietas no nekā. Uz bāru piekritīšu iet tikai tad, ja jau pirms tam sarunāšu kādu, kas man uzliek aliņu. Koncertos spēlēšu par vismaz bezmaksas dzērieniem un 10€ pakistānietim, etalonam un cīgām.

Dzīve būs ok. Starp citu, Daugavpils publika bija ļoti atsaucīga un, nezinu vai tāpēc, vai foršās dienas un stāvokļā iespaidā, bet esmu gatavs apzvērēt, ka tas bija mūsu labākais koncerts. Jaunā dziesma ir kādus trīs toņus par zemu manai balsij, bet nu.

Buča.