Kā tikai nepietrūkst

Nezinu, kāpēc vienmēr savā prātā cenšos dekonstruēt visas mazās un lielās savstarpējās attiecības, bet tā nu tas ir. Visas tās foršās dāmas, kuras man pavasarī centās iestāstīt, ka man vajag iemācīties sadzīvot ar sevi, man nepastāstīja par to, kas būs pēc tam. Vai, dzīvojot pašam par sevi, pār mani nāks atklāsmes un īstā un vienīgā mīlestība pati mani atradīs? Un rodas arī paradokss - it kā vajadzētu attīstīt to individualitāti un rast mieru dvēselē, bet L teica, ka viņa to meklē dievā, kas ir kāda no ļoti specifiskām sistēmām, balstīta uz citu noteiktiem principiem un vērtībām. Labi, katram savs, tomēr ja tā pašpietiekamība ir neizbēgams solis, kāpēc tad veidot tālāk tās attiecības? Kas ir romantika, ja ne elementu kopa muļķīgā cīņā par izdzīvošanu? Kas ir sekss, ja ne instruments, un kas ir mīlestība, ja ne hormoni, kas pāries un pēc tam paliks tikai pieradums, draudzība un ērtums labākajā gadījumā?

Tu man turpini pārmest, ka es par daudz domāju. Tu arī domājot daudz, bet par citām lietām, ne jau par attiecībām. Es varu būt individuāls, kreatīvs, strādīgs vai slinks, bet, ja nav šīs te saistības ar apkārtējiem, tad tiešām paliek tikai tā eksistence blakus. Žēl, ka uzaugu starp grāmatām, datorspēlēs, ar centieniem atšķirties, izlutināts un tā tālāk. Bez ekspertu sprieduma nedrīkstu attaisnoties ar vieglām psiholoģiskām novirzēm, tāpēc jānorāda uz tiem apstākļiem, kuri sakrita šādi. Es sāku pīpēt, lai sadraudzētos ar cilvēkiem, un tas sanāca. Es sāku spēlēt ģitāru, lai patiktu meitenēm, un tas sanāca. Katru reizi, kad izvairījos no kautiņa skolā vai rajonā, es izmantoju metodes, kuras biju izplānojis pirms tam, vaļas brīžos apsverot visus potenciālos scenārijus. Skolā atbildēju ar jociņiem vai ignorēju piezīmes, bet uz ielas joprojām neskatos cilvēkiem acīs, eju ātri un klusi.

Dažreiz naktī stāvu pagalmā pīpēdams, un garām iet soļi. Pēc skaņas vien viegli saprast, kāds dzimums un kādā stāvoklī tur iet. Soļu frekvence un dinamikas maiņa laikā liecina par to lielumu. Pati frekvence var norādīt arī uz steigu. Regularitāte norāda uz dzēruma pakāpi. Tembrs liecina par apaviem (papēži, materiāls) un gaitas, ē, kvalitāti (šļūkāšana vai nē).

Citi cilvēki apjūk, kad es pasaku, ka iešu pa Brīvības ielas ziemeļu pusi. Kartes ir saprotamas, bet Vecrīga, piemēram, ir haoss, kurā orientēties var tikai pēc mistiskas izjūtas un atmiņas.

Gan jau ka nebūtu labāk, ja viss sastāvētu no regulārām formām, un varbūt būtu pat ļoti garlaicīgi, ja viss būtu saprotams, bet ko tad mēs vispār darām, ja ne meklējam kaut kādu harmoniju, kas galu galā izriet no simetrijas. Novirzes var kāpināt atrisinājumu, kā sasodītās sekundas pirms pēdējā akorda, un dziesma Lucky nebūtu tik skaisti sāpīga, JA TUR BEIGĀS BŪTU TAS MI MINORS, KURŠ SKAN VISIEM SIRDĪ. Un es dzīvē meklēju to pēdējo akordu, jo zinu atvieglojuma pilno, ar alkoholu slacīto atpūtu pēc smaga darba, jo esmu saņēmis jā-vārdus, jo esmu nospēlējis labus koncertus, jo esmu palīdzējis citiem bez samaksas.

Vai tā tiešām ir tikai ego pildīšana, ja es vienkārši gribu būt laimīgs, bet grūti to darīt, ja citi nav laimīgi? Vai kaut kādas laimes druskas zemapziņā nav priekšnosacījums eksistencei? Ja man būtu svarīgi sniegt artavu sugas izdzīvošanā, būtu to sniedzis. Bet galvenais ir izbaudīt šo subjektīvo ilūziju, kas, laikam, katram ir pilnīgi citāda.

Retorisks jautājums, vai es domāju par daudz?

No rīta manā putrā bija kožu kāpuri. Šajā bildē ir vairāk kukaiņu par to krāsaino, uzkrītošo. Gribētos domāt, ka arī mūsos ir vairāk par kleitiņām, skaļi izteiktajiem vārdiem un zeķu caurumiem.