Nē, jo es tikko atradu. Pirmās divas nodaļas ir draņķīgas. Nedzēsīšu ārā, bet sākšu trešo kā pirmo.
Kur es paliku dokumentācijā? MK4 bija apmēram tas, ko es sagaidīju. Bija paniska tulkošana un spēlēšana uz ielas, turklāt vīnu, sangriju un kartupeļus, ko patērēju galā, dabūju no tēva, bet kaut kā viss atrisinājās tā neko ar līdzekļiem. Lielu daļu nogales es pat smēķēju savas cigaretes.
Negribu izklausīties iedomīgs, bet neviens man neklausīja, tāpēc pārgājiens beidzās pārāk vēlu abās dienās. Varbūt citiem tā patika labāk, bet ko nu daudz. Kā, pārfrāzējot teica Selindžera liriskais varonis, kāda starpība, ka nokavē, ja meitenēm ir skaisti legingi un smaidi, un ja kādam ir narkotikas.
Redziet, tā meditācija bija absolūti nepieciešama, pat tad, ja vairākas reizes man ieslēdzās panika par to, ka naudas vairs nav un ir jāsāk rīkoties realitātē, nevis uz papīra, ekrāna vai neironiem. Tomēr pārējās stundas es izplānoju paredzētos koncertus līdz pēdējam sīkumam.
Nav taču tā, ka es par daudz domāju, vai ne? Un Grietai dzēla kamenes, un Emma bēdājās par slimu kaiju, un Roberts atkal piedzērās, bet Emma jau arī piedzērās, bet es biju augstu. Un mēs bijām daudz dzīvāki par mūsu telefoniem, un dzīvāki par tiem cilvēkiem, kas atbrauca ar smirdīgām mašīnām, lai varētu pagulēt uz silta materiāla indīgā saulē starp piečurātu jūru un piedirstām kāpām. Dzīve ir kontrastu pilna, neko teikt.
Goda vārds, nekad mūžā vairs nemainīsim maršrutu, ja MK pārgājiena tradīcija saglabāsies. Katru reizi, kad redzu šo molu, tas izskatās citādi. Gluži kā redzēt bērnības istabas un brīnīties, kā viss sarāvies, lai gan četros gados jūra tiem koka gabaliem noteikti dara pāri vairāk, nekā četru gadu perspektīvas maiņa.
Jau ceturto gadu mums veicās un nelija. Es klusībā ļoti cerēju uz lietu, jo vismaz varētu just, ka mēs esam. Atklātos īstās dabas, atklātos patiesās izturības spējas, es atklātu, vai māku iekurt uguni pielijušā mežā, un varbūt jūra taptu siltāka. Tiesa, mums priekšā un aizmugurē gāza, bet, gan jau ka tās kavēšanās dēļ, sanāca izvairīties no jebkādiem pārdzīvojumiem.
Nākamais objekts, kuru es mīlu, ir tas sasodītais tiltiņš, kuru atkal un atkal šķērsojam. Tam acīmredzot ir vēl kādas citas funkcijas, varbūt lai regulētu ūdens līmeni? Nezinu, bet vienmēr ir piedzīvojums.
Saule mēdz spīdēt tā neko, ziniet. Un vai upes nav skaistākās ūdenstilpnes? Ūdens salds, bet ne tik naivi tīrs kā avotiem, spēj uzturēt dzīvību, nepārtraukti mainās, it kā vienā virzienā, bet uzņēmīgākie laši spēj pretoties, apkārt aug vītoli, un galu galā visas upes satiekas un izveido jūras un okeānus.
Šodien iekūru ugunskuru. Ne to, kas bildē, bet pie Jāņa. To es vienmēr daru ar prieku, bet gaļu cepot apdedzināju ne tikai plaukstas, bet arī aukslējas. Par laimi, es, darot savu huiņu, esmu apkārt pulcējis draugus, kas mani noturējuši dzērušu nedēļām ilgi, dod man savas cigaretes, eklērus un kanēļa šniceles, turklāt par to, ka desas cepu un skatuvi krāsoju, dabūju arī visas atlikušās desas šodien. Bija vakariņas, būs brokastis un būs arī pusdienas. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
Bildes neatdalīju, jo nafig. Es mīlu uguni un mūziku, un dalīties ar to visu ar tiem, kurus mīlu, un varbūt jūs padomāsiet, ka man atkal ieslēgts poēzijas vai romantikas vai siera režīms, bet mani pakausēja tikko kādas meitenes rakstītais par mani. BET NESTEIDZAMIES.
Ā, patiesībā, man nav īpaši daudz bilžu no pašas nometnes, jo, būsim atklāti, skaidrā es tur īsti nebiju. Liegās, marihuānas ieaijātās, ģitāras skaņas tika nomainītas pret pārspīlētiem dažādu alkoholu mikšļiem, elektroniku, mākslīgo apgaismojumu un vemjošiem cilvēkiem.
Es ar Emmu un Diānu un Grietu gājām viņai pretī. Pēc pirmajiem desmit soļiem, Grieta izvēlējās melleņot. Diāna pārdomāja pārsimts metru tālāk. Tā nu ar Emmu spriņģojām uz autobusu, un pa ceļam viņa man drusku palīdzēja lasīt puķītes. Nonācām pieturā, un Emma man pajautāja, vai viņai nevajadzētu ļaut man sagaidīt meiteni vienam pašam. Pēc apjukušas pauzes un gara, improvizēta statistiska skaidrojuma ("dari kā vēlies, lol," bet nē, es centos ļoti loģiski izdomāt), Emma arī aizgāja uz vasarnīcu. Un tā nu izkāpa ārā viņa, un es jūku prātā no mulsuma, un gribas tās rokās uzsildītās puķītes nemanāmi iemest pļaviņā, bet es iespiežu viņai plaukstās, ar cerību, ka divi čaļi, ar kuriem viņa atbrauca vienlaikus, nepamanīs to manu romantisko vājuma izpausmi. Un vēl es cerēju, ka tas klēpis ar rudzupuķēm, kuras iespiedu rokās savai šī gada lielākajai kļūdai, jau visiem ir izkritis no prāta.
Es sēdēju un runājos ar cilvēkiem, tikmēr viņa sēdēja tālāk un runājās ar citiem. Un man neskauda, jo, par spīti visiem pārdzīvojumiem, es gribu ticēt cilvēkiem. Un nākamajā brīdī mēs gulējām uz zemes starp divām saulēm un starp diviem guļammaisiem. Pēc diennakts, es, sarijies kārtējās vielas, kamēr viņa viegli līgojas no citām vielām, aizvedu viņu aiz rokas pie jūras, kamēr otrā rokā man ir ģitāra, jo nekas taču nav mainījies, kopš sešpadsmit gadiem.
Un tā taču visa ir tikai spēle, vai ne? Stāvējām Apšuciema augstajās kāpās, un viņa skatījās uz jūru ar pavērtu muti, un es arī drusku, bet vairāk es skatījos uz viņu, jo bija tas dāvināšanas prieks, kas vienmēr sagandē altruismu. Piegājām pie ūdens, bet arī tur bija ļoti grūti to dzirdēt. Viļņu frekvences bija garas un šauras. Apsēdāmies. Paspēlēju. Un tad, kaut kā, pēc visām reizēm bārā, pie manis, koncertos (manos un citos), tas viss pēkšņi sastājās pa vietām, un tad es atkal kritu cauri zemei, bet otrā virzienā, un nevis tāpēc, ka sāpēja. Hormoni periodiski sāka nomākt pārējās drogas, negaidīts vilnis mums apskaloja kurpēs paslēptās kājas, ģitārā sabira kārtējā smilšu sauja, un pat tie brīnišķīgie skaļie cilvēki, kas izvēlējās mums pievienoties, neko vairs nekad nevarēja sabojāt.
Nedaudz aizrāvos, bet ir taču forši, ka es pārmaiņas pēc nesūdzos.
Atpakaļceļā uz Rīgu man atnāca ziņa, ka grib manu grupu. Tā nu piektdien es atkal kāpu uz skatuves. Dauzīju ar kājām līdzi, gorījos astotniekā uz sāniem, drusku pabļāvu, runāju ar Kristapu, izklaidēju arī pārējo publiku, veltīju divas dziesmas divām jaukām meitenēm, centos izvairīties no kādas citas meitenes skatiena. Un tad Karakums, KKC, Čomskis, Kriksis. Jau trešo dienu nemazgājies, pa tiešo ierados pie Jāņa, kur strādāju apmaiņā pret, bet to jau jūs lasījāt. Esmu mājās, dzīvs, un rīt braukšu sēņot. Un tad Ildze, un tad svinēt.
Rekur bildes, kuras es nebildēju. Man ir viedoklis par to, ka viss ir no viena leņķa. Bet, ko nu tur daudz. Man ir skaista grupa, par spīti tam, ka es ar basistu nesaprotos par absolūti neko.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.