Tad es smaidu un sveicinu atpakaļ kaimiņu, kamēr ar trīcošām rokām cenšos uzdrukāt attaisnošanos telefona ekrānā.
Un tad es vairs nekrītu cauri zemei, es ik pa laikam ieslīdu citā realitātē, kur man nav taisnības, kur nekas nav kārtībā, kur par mani smejas un kur man nekas nesanāk, līdz kārtējam gadījumam, kad mani divos teikumos kāds pārliecina atpakaļ uz šejieni.
Draugu lokā parādījās ļoti racionāla un strādīga meitene, kura, cik noprotu, nedzer un nepīpē neko vairāk par cigaretēm. Viņa regulāri ar mani uzsāk sarunas un tad ļoti sīki izprašņā par maniem viedokļiem, plāniem, vērtībām un dzīves skatījumu. Tā arī nesaprotu, vai tā ir prasta pieklājība vai viņu fascinē, ka kāds tik ļoti var dzīvot no rokas mutē, nedomājot pat nedēļu uz priekšu, ar lielām un, parasti, stulbām idejām, kuras kalt patīk vairāk, nekā pabeigt.
Katru reizi, kad viņa uzdod nākamo jautājumu, es jūtos arvien stulbāks, jo neesmu vēl izdomājis atbildi, lai gan jautājums ir acīmredzams. Kāpēc es vēl neesmu izdomājis atbildi? 90% stāstu, kurus prezentēju apkārtējiem, esmu ja ne izstāstījis, tad vismaz izmēģinājis galvā ar dažiem atvasinājumiem, lai nebūtu, kā šodien, jādomā četras sekundes, ko atbildēt garāmejošai māsīcai par "pīpēt ir slikti!"
Šovasar gribēju iemācīties šaut ar pistoli, jo man patīk ieroči, bet nesanāca. Vēl bija tie miljons rakstīšanas projekti, tie vairāki mūzikas projekti, vēl bija fotosesijas, kuru nebija. Un es šodien tā arī nesatīrīju māju. Sāku pats sev apnikt ar savu nespēju. Bet es atvēru fotošopu un izdarīju šo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.