Tas taču nav nopietni

Vakar bijām studijā atkal. Viena dziesma, pāru kuru lielāka kontrole ir basistam, šobrīd ir ir ķipa pabeigta, bet māsterēšanas procesā apkarināta ar pārāk daudz efektiem. Tā kā savai dziesmai to neļaušu darīt, jau tagad skaidrs, ka šīs dziesmas nedrīkstētu būt zem viena vāciņa nekad, jo tas būtu stilistiski nepieklājīgi. Tāpat to darīsim, bet, ko nu vairs.

Nu jā, un Apļiem ierakstījām bungas, basu un vokālus. Piektdien laikam iešu rakstīt ģitāru.

Nav īsti vairs laika.

Tik ļoti, cik man nepatīk mazgāt piedegušas pannas, man patīk mazgāt labas pannas. Skatīties, kā ēdiena paliekas un  tauki paši aizslīd projām pie silta ūdens strūklas, ja kaut kas drusku pieķēries, ar pirkstiem zem ūdens notraust nost, un beigās, ūdens uzsildīto pannu pāriet ar ziepjainu švammīti, neproporcionāli ātri, salīdzinot ar aizvakardienas šķīvi, piemēram.

Tik ļoti, cik man nepatīk strīdēties ar nepatīkamiem cilvēkiem, man patīk strīdēties ar maniem draugiem, kas pēc definīcijas ir man patīkami cilvēki. Un ne jau strīdēšanās pēc - pieredze rāda, ka piekāpšanās manā klātbūtnē tieši tieši konflikta sākumā neko neatrisina. Neviens nav pārliecinājis otru, bet abi paliek ar sāpīti pret savu draugu. Sāpītes sakrājās, sākas aprunāšana. Un tā aprunāšana mani kaitina visvairāk, jo man ir grūti mīlēt cilvēku, kas izvēlas manus mīnusus pārrunāt tikai aiz muguras. Nav tā, ka es neaprunāju cilvēkus aiz muguras, jo to dara visi (ja kāds nepiekrīt, beidz melot sev), bet vai kāds nav pamanījis, cik ļoti es ciest nevaru mākslīgos komplimentus un pieklājības melus? Vai man jānolasa visi ķermeniskie un balss tembrālie mājieni, lai saprastu ka kaut kas nav kārtībā, tikai tāpēc, ka tev, lūk, negribas izskatīties rupjam?

Paldies. Annas bilde, Zunda dārzs.