Vai mēs zinām, kas mēs esam?

Es gāju arvien tuvāk tam bezdibenim, kas ir apjozis manu pilsētu, cerībā, ka nenolēkšu, cerībā, ka kāds mani noturēs, un arvien vairāk rokas izstiepjas manā virzienā, dažas grūž, dažas velk atpakaļ, bet pēkšņi viss mainījās. Sāku balansēt uz maliņas, kad pilsēta apgāzās riņķī un pēkšņi varētu nebūt manas mīļākās drošības saliņas, jo palaidu garām veselu dimensiju. Un atkal gribas turēties šeit, apķert spilvenu, lai nekristu sapņos, bet prieki un asaras, saule, mēness, ziemas un vasaras draud visu ideālo pasaulīti nevis noslēgt loģiski, secīgi, pēc maniem nopelniem uz manu atbildību, nē, tas nāk tikai komplektā ar citu pieļautām kļūdām, citu neizteiktajām sāpēm un uzplēstiem pušumiem, un visas tīņu drāmas, kuras ciest nevarēju starp divdesmitgadniekiem, pēkšņi kļūst smieklīgas.

Stāvēju uz ielas ap pusnakti un garām pagāja suns. Savādi, jo, kā arī nesen sūdzējos, rajonā klaidoņsuņu vairs nav. Agrāk bija daudzi, bija arī savas barotājas. Tagad modē kaķi, lai gan, kad tad tie nav bijuši modē. Un tad tas suns elsoja un skatījās manī ar to vispārējo suņu izteiksmi, kas var nozīmēt pilnīgi jebko, bet es redzēju tikai nepieklājīgu muļķa smaidu, jo es trīcēju, spiedu telefonu pie galvas un centos pīpēt jau sen beigušos cigareti, kamēr kāda cita būtne atļaujas būt laimīga.

Nevienu nevar īsti vainot. No abām pusēm nekontrolējamas jūtas, no abām pusēm principi, uzvarētāju nav, zaudē visi, kauns visiem. Man laikam vajadzētu būt nelaimīgākam, nekā šobrīd esmu, bet vairāk tomēr ir tā neizsakāmā dramatiskā sajūta, ka tūlīt viss mainīsies un neviens nezina, kā. Ja gribas raudāt, tad tikai tās asaras, kuras lēja cilvēki pēc Staļina nāves.

Paldies Emmai par bildi.