ir runāt par sapņiem, jo man ir riktīgi pohuj par citu sapņiem, bet ļoti bieži sapņoju, ka uzpīpēju un tad jūtos vainīgs par to. Pamostos, un paiet vairākas minūtes, līdz saprotu.
Patiesībā vispār bez vainas sajūtas es izpīpēju 2-3 cigaretes uz prāmja, un vienu cigareti otrdien tāpatās vien. Plus divas cigaretes Cēsīs, plus vienu cigareti, kad biju slims. Septiņas cigaretes kopš jūnija beigām man ir sasniegums, ar ko es pats sev lepojos. Dīvaini, ka sapņos jūtos vainīgāks par tām dažām cigaretēm, nekā dzīvē.
Es ķipa pārstāju ēst gaļu, ja neskaita zivis, bet vairākas reizes neko nevienam neteikdams apēdu kaut kādas bulciņas ar šķiņķi. Nezinu, kāpēc. Pats sev uzstādu rāmjus, ko pārkāpju, varbūt vajadzētu justies sliktāk, nekā reāli jūtos par to. Šī gada sākumā bija klasiskā fantāzija, ka iešu uz sporta zāli, tā arī to neesmu izdarījis, šogad arī nesākšu. Tikai baroju sevi ar solījumiem, ka rīt, rīt es čista piecelšos pusseptiņos, rīt es čista čista darbā vairāk izdarīšu, mājupceļā čista noklausīšos jaunu albumu, bet bļeģ
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.