Pirms kaut kādām dienām braucu gar veco skolu, un bija ļoti savādi. Skatījos uz cilvēkiem, kas tur sporta laukumā skrēja iesildošos apļus, un centos starp tiem sameklēt pazīstamas sejas, lai gan tādu tur protams vairs nav. Nevaru teikt, ka man ļoti pietrūkst tās iestādes, jo baidījos tur rādīties katru reizi, kad biju aizmirsis izmazgāt sporta tērpu vai izlēmis neizpildīt kārtējo mājasdarbu.
Labprāt izietu vēlreiz cauri visai mācību vielai no pirmās klases, jo man šķiet, ka es būtu daudz spējīgāks iemācīties visas tās lietas, kas toreiz nešķita interesantas. Fak, tagad pat iezubrīt valstu nosaukumus kartē šķiet kā azartisks izaicinājums, kur nu vēl līdz galam iebraukt ķīmijā, ekseļa formulās vai iemācīties labāk spēlēt futbolu. Un, protams, gribētu atvainoties visām skolotājām. Gribētu atgriezties mūzikas skolā, nesākt bastot, saglabāt attiecības ar pārējiem, nomainīties uz ne-kora specialitāti.
Vienīgā lieta, ko es nemainītu pagātnē, ja varētu atgriezties laikā un savā ķermenī, bet saglabājot pašreizējo pieredzi, es visticamāk tāpat sāktu pīpēt, varbūt nepārspīlētu ar daudzumu, un tas nebūtu sarkanais red&white, bet joprojām atceros visus pozitīvos pagrieziena punktus sociālajā dzīvē tieši pie cigaretes. Negatīvos arī, bet tas laikam nav tik būtiski.
Manas fantāzijas man īpaši nepalīdz, izmantoju tās tikai lai kārtējo reizi maskētu savu bezpalīdzību par esību un maskētu pats savas kļūdas un melus. Esmu pārsteigts, cik tālu var nokļūt dzīvē, izliekoties labāks nekā esmu, un man ar katru dienu šķiet, ka vienu dienu būs žopa, jo visi vienlaikus uzzinās, cik ļoti esmu sapisies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.