Turpinot fantazēt par nu jau šķietami neiespējamo, es gribētu simbolisku trimdu, apmēram divas nedēļas klusā, nelielā dzīvoklī, kaut kur septītajā stāvā, kur pa logu var redzēt tuvumā esošo māju logus, vai vismaz varētu, ja visi neslēptos aiz bieziem baltiem aizkariem. Grīziņkalns, tāpat kā Maskačka, pa logu izskatās pēc nepieradinātiem džungļiem, un vienīgie iemītnieki, ko var dzirdēt, ir dzērāji un trokšņaini bērni, un huligāni uz sūdīgiem mopēdiem, kas abos virzienos dragā pa vienvirziena ielām. Vienīgā ambience, ko man vajag, ir vienmērīga cilvēku sarunu murdoņa un varbūt vecie tramvaji.
Vēl es gribētu savu veco logu zibens laikā, pa kuru izliekties ar plaši atvērtām acīm, raustot galvu, cerot, ka skatīšos virzienā, kur būs nākamais zibsnis.
No vieglāk sasniedzamiem mērķiem, es gribu nākamo dzīvokli ar virtuvi siltās krāsās, kur būtu arī neliels dīvāniņš, lai var dzīvoties turpat, kur taisīt ēst. Gan jau dīvāns ar laiku piesūktos ar taukiem, netīrumiem, kaķa spalvu un visām iespējamām garšvielām, kas nobirtu no virs tā esošā plauktiņa, bet nu es arī neesmu ļoti bieži satraucies par to, kādā stāvoklī ir manas mantas, ja vien nav jāiespaido kāds cits, un šī tomēr ir mana fantāzija.
Es labprāt nekaunētos par lietām, kas man šķiet skaistas vai foršas, vai patīkamas, bet arvien biežāk viedoklis ir jāpārkārto, lai būtu labāk. Visticamāk, ka strauju apstākļu izmaiņu gadījumā, es smagi atkritīšu uz sliktiem ieradumiem, un es nerunāju par smēķēšanu vai pārmērīgu dzeršanu.
Bet tas nekas. Un tas nekas, ka es ķipa upurēju tās lietas, jo, par spīti visām problēmām, man vēl ir tās dažas lietas, kas man ļauj saglabāt esenci, saglabāt romantisko paštēlu, nelielo, bet neatlaidīgo ambīciju kripatiņu un, protams, vēlmi pamest gultu, dzīvokli un bāru.
AtbildētDzēst