Simbols

Joprojām esmu nelaimīgs, ka sabiedrība stipri pirms manas dzimšanas ir jau vienojusies, ka šonedēļ visi visiem dod dāvanas. Attiecīgi, visticamāk, ka panika par to, vai nav kādam kaut kas jādod, nepāries līdz pat jaungadam. Pēc tam paliks tikai vainas apziņa, un varbūt pat parāda sajūta.

Esmu pateicīgs par šo gadu, kurā piedzīvoju jaunus pavērsienus, pārsvarā koncertu formātā, bet ne tikai. Būs jauns darbs (kārtējā nejaušība un privilēģija), būs albums, līdz kuram bija jāiet caur asarām, drāmām un grupu pamešanām, un ir visas iespējas kļūt par nedaudz labāku cilvēku.

Mani satrauc attiecības ar apkārtējiem. Mani satrauc atbildības sajūta par sev tuvajiem, un par sev ne-tuvajiem. Pirms kādiem pieciem gadiem man ieteica vairāk klausīties citos, un pirms kādiem trīs gadiem es sāku pamazām sekot šim padomam. Bet esmu slikta uzticības persona, un es neesmu ārsts vai terapeits. Es netieku galā ar savām finansēm, mana terapija ir rakstīt, un visa mana dzīve ir pilnīga haļava, kas turas uz puņķiem, pazīšanām un privilēģijām. Man ir bail no mana kaimiņa, kam draudēju pirms pusgada, man ir bail mainīt darbu, man ir bail no tā, ka beigsies nauda, ka neeju pie neirologa un veikt plaušu rentgenu, ka jāpārceļ gudrības zobu operācijas, ka nebūšu pietiekami stiprs, ka man nosprāgs dators, un ka kāds atkal manī saskatīs glābiņu un es pretī varēšu tikai stulbi smaidīt, vai stulbi drūmi māt ar galvu, jo esmu pievīlis tā cilvēka cerības, jo man nav emocionālās kapacitātes dīlot ar citiem cilvēkiem.

Atceros pirmo reizi, kad sapratu narkotiku efektu "increased music appreciation", un atceros visas pārējās reizes. Visvairāk man ir panika par to, ka man apniks mūzika, jo diemžēl tā nu tagad ir mana identitāte.