Pēkšņi, un tiešām pēkšņi, esmu situācijā, kad man drusku paliek pāri nauda, kad viss pa lielam ir samaksāts. Ir ko ar to naudu darīt - ieguldīju pēdējās ģitāru lietās, nopirku zābakus uzreiz kā sāka snigt (nevis pēc mēneša mocībām kā pagājšreiz), atliku naudu ceļojumam.
Esmu darbā laicīgi, paša iniciatīvas dēļ, nevis baidoties, ka priekšnieks liks palikt ilgāk. Darbā nejūtos kā mudaks, lai gan tikko esmu sācis. Spēju atrast kopīgu valodu ar kolēģiem, gan pazīstamo kontaktu, gan iepriekš nezināmajiem.
Bez jebkādām apņemšanām, esmu motivēts kļūt par labāku cilvēku. Savas grupas dziesmu klausīšanos esmu aizstājis ar filozofijas podkāsta klausīšanos, atkārtojot zināšanas par sengrieķiem. Gribu atrast mācību materiālus par to, kā darīt savu darbu labāk, un apgūt programmas, ar kurām strādā kolēģi.
Mans tēvs man teica, ka savos 25 gados viņš pamazām sāka justies apmierināts ar sevi iekšēji. Lai arī kā es nelabprātīgi justu pretošanos viņa idejām, vismaz šobrīd varu teikt, ka saprotu, ko viņš ar to domāja.
Šīs ir lietas, kas man pietrūkst - idejas mūzikai, enerģija mūzikai, laiks sev.
Okei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.