kā dzīvnieki

Stulbi teikt, ka esam kā dzīvnieki, ja mēs esam dzīvnieki, bet dažreiz es jūtos kā dzīvnieks, kurš aizsargājoties var nodarīt uzbrucējam (vai iedomātam uzbrucējam) sāpes un savainojumus, tīri instinktīvi. Bet ja tas kāds, kurš mani apdraudēja, nemaz negribēja uzbrukt, viņš jau nesaprot, ka es aizstāvos. Un tad sākas stulbs aplis.

Pat tad, kad apzinos apli, un apzinos, ka visi tikai cenšas dīlot ar to, ka jūtas slikti par sevi, es nemāku to pārtraukt. Vienīgais, ko varu, ir bēgt prom. Tas nav īsti labākais scenārijs.

Tas vienīgais pareizais scenārijs, vienīgais kosher variants ko darīt, ir iet tieši pretī sāpēm, it kā sekli zinot, ka sāpes pāries, ka inde nav nāvējoša un ka iekodīs tikai līdz pirmajām asins pilēm, bet dziļi dziļi sevī just tās primitīvās bailes. Kāds tev uzbrūk, un tu nedrīksti uzbrukt pretī, tev jāparāda kakls. un ja tava stratēģija būs pat nedaudz cīnīties atpakaļ, tad, lai kāda arī nebūtu iedomātā absolūtā patiesība, tu kāda cita acīs būsi uzbrucējs. Jūs esat vienā laivā vai šaurā gaitenī, kurā nevarat paiet garām viens otram. Viss, ko tu domā par otru, ir pilnīgi simetriski pretējs.

Es gribu izlikties, ka es taču nebiju vainīgs pie situācijām A, B un C, bet bez manis to situāciju nebūtu. Aizmirstam faktus un loģiku. Ja tavi argumenti ir tik labi, tad kāpēc tie nestrādā? "Oponents ir stulbs," bet kāpēc tev ir tāds oponents? Ir tik daudzas būtnes, ar ko sevi iesprostot vienas pilsētas robežās. Izvēlies pareizo.