kad nācu mājās, uzliku pēc kārtas trīs dziesmas, kas nu jau vairākus gadus (viena jau septiņus, cita tikai trīs) man šķiet pelnījušas vietu starp manas pieaugušā dzīves visskaistākajām dziesmām.
pārrakstīšu teikumu, jo pats pavadīju divas minūtes cenšoties saprast, kas tur notiek.
kamēr tās skanēja, smadzenes centās veikt ierasto simulāciju, kad galvā iztēlojos, kā es šo varētu spēlēt kaut kur, ar kuriem mūziķiem.
kaut kas salūza, jo sāku saprast, ka nav vairs kaifa citus labi iespaidot. un ķipa būtu vieglāk, ja es visiem patiktu, bet pazudusi jēga, ko tam pats piešķiru. sāku domāt citus scenārijus. varbūt man gribētos, lai citiem patīk, ka es pats rakstu riktīgi krutas dziesmas. nē, ok, varbūt man pievērsties filmēšanai un censties nofilmēt nākamo, es pat nezinu, bet arī nē. moš kaut ko gudru izstudēt un nopelnīt dahuja naudu, bet tad atkal nevaru izdomāt, ko es darītu ar naudu 50 gadu vecumā.
kādus četrus kvartālus gāju un nāca virsū panika. varbūt šis ir tas, kā sākas mana depresija. vai varbūt mana esošā ļoooti maza līmeņa depresija tagad sāks atrisināties, jo esmu sapratis tās cēloni, ka man nekad nebūs tāds perfekts scenārijs dzīvei, kurā jutīšos laimīgs. tās trīs dziesmas vairs neskanēja tik labi, tās kļuva par troksni no vijolēm, balsīm un bungām, un harmonija var darīt ko grib.
kaut kad uz alauksta ielas
palika labāk. atcerējos, ka visa mana dzīve, kopš 14 gadiem, kad drusku nolūzu un padevos apkārtējo spiedienam, pavadīta izpatīkot cilvēkiem. ne visiem, tas īsti nav iespējams, bet visiem, kas man patīk. un parasti tas nenostrādāja, bet es to turpinu darīt, līdz izdodas vai aizbiedēju projām.
es sāku pīpēt, lai būtu iemesls dzīvoties ar citiem klasesbiedriem. sāku lēnām eksperimentēt ar flirtēšanu, kas tagad retrospektīvi liekas pilnīgi drausmīgi, un es ceru, ka tas tā ir bijis visiem vienlīdz apkaunojoši. un tagad man katram cilvēkam, ar ko runāju pa telefonu, pielāgots balss tembrs. katram cilvēkam es rakstīšu citu emociju ikonu. ķipa :) vai :)))) vai : D. jo pirmais ir individuālam kolēģim, otrais ir kolēģu grupas čatā, trešais ir draugam. ir draugi, kuriem nesūtu emociju ikonas. pamanu viņu emociju ikonu paradumus, to ka viņi pēkšņi sākuši vai pārtraukuši tās lietot, vai nomainījuši teksta zīmes pret grafiskām ikonām. esmu izkopis attieksmi pret dažādiem pārdevējiem dažādos veikalos. kaut kad gāju ar ildzi uz restorānu, un viņa pieķēra mani pie tā, ka es skaļi uz ielas izmēģināju sasveicināties ar viesmīli un pateikt, uz kāda vārda biju rezervējis galdiņu, apmēram 3 kvartālus pirms mēs sasniedzām ēstuvi.
fak, esmu izkopis sistēmu, kā paiet garām forum cinemas apsargam, lai tiktu uz bezmaksas tualeti bez biļetes. un gan jau viņš man tāpat nebūtu paprasījis biļeti, bet es tāpat izstrādāju scenāriju, kas garantē veiksmi uz vismaz 95%.
nu jā, varbūt nav jēgas patikt visiem, un tāpat tas nesanāks. domāju, ka jebkurš, kurš ar mani pavada ilgāku laiku saprot, ko es daru un kā es to daru. palasīju vecus čatus, kuros cenšos iepatikties meitenēm, un man paliek pretīgi par sevi. nesen likās, ka esmu sort of iepaticies vienai kolēģu grupiņai, un tad es laikam sabojāju viedokli par sevi viņiem visiem vienā reizē ar riktīgi riktīgi sūdīgu joku, tādu rupju un ne pa tēmu, jo es biju pilnīgs lohs, kas pārprata kontekstu. tāda dzīve.
laikam jāsāk dzīvot citādāk. gribētu sākt dzīvot sev, bet tā pa īstam. palīdzēt citiem tās sajūtas dēļ, ka esmu palīdzējis citiem un viņi ir priecīgi par sevi, nevis par mani. nevis tāpēc, lai par mani labi teiktu bērēs vai cita huiņa, par ko gan jau citi arī ir fantazējuši katru fakin dienu.
man prieks, ka man ir tādds jānis, ar kuru var kopā spēlēt končus un domāt visu laiku jaunas idejas, rakstīt podkāstus, palīdzēt citām grupām, rādīt viens otram jaunu mūziku, strīdēties par filmām, dīdžejot, vai ēst čipšus, vai uzpīpēt kaut kur viļņas nomalē. man ir prieks par manu mazo mīļo ģimeni un dzīvokli.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.