Par datiem

Pirms kāda laika man nosprāga dators. Neslēdzās iekšā, kaut kādi sūdi rādījās. Gūglēju sūdus, atradu miljons instrukcijas, ko varu iesākt. Sekoju visam rūpīgi līdzi, drukāju kaut kādas komandas ar baltiem burtiem zilos un melnos ekrānos, atgriezu cietni kaut kādā senākā stāvoklī, pārinstalēju operētājsistēmu, kas man, tīri teorētiski, nekādus failus neizdzēsa, un tā tālāk.

Lieki teikt, ka nekas nesanāca. Nopirku jaunu datoru, domāju, ka ar tiem papistajiem failiem tikšu galā vēlāk. Pienāca tas vēlāk, pasūtīju vadu, kas teorētiski mani izglābs. Protams, ka steigā pasūtīju nepareizo vadu. Šonedēļ pasūtīju īsto vadu, tas īstais vads atnāca. Pieslēdzu vecā datora cieto disku pie jaunā, iedegas zila lampiņa, un, hej, kur ir faili? Es nezinu. Teorētiski, visi tur ir, jo cietnis ir gandrīz pilns, bet kaut kādas mapes nevar atvērt, kaut kādas ir tukšas.

Turpinu gūglēt visus iespējamos teikumus, kas aptuveni atbilst manām problēmām. Pievienoju sev īpašnieka tiesības visādiem folderiem, ieķeksēju visur vēlmi redzēt paslēptos failus. Nekur nekā nav. Novelku programmu, kas skenē dzēstus failus. Atrod 250 mūzikas failus ar kaut kādām sistēmas skaņām, okei, paldies.

Mani pārņem dusmas par manu nekompetenci.

Pēdējā laikā man bieži sanāk dusmoties. Man šķiet, ka es agrāk tā nedarīju tik daudz. Darbā ir daudzi trigeri. Gan kolēģu politiskie/sociālie uzskati, gan viņu darba stils, gan tas, ka man nesanāk kaut ko darīt produktīvi, gan tas, ka cilvēki nespēj nolasīt, ka es negribu runāt, iet ar viņiem ēst, pīpēt vai mest šautriņas.

Citi trigeri ir uz ielām, jo šķiet, ka citi velobraucēji ir mudaki, gājēji uz veloceliņa ir mudaki, es pats dažreiz esmu mudaks, kaut ko neizrēķinu, kaut kur nenociešos un pārbraucu pie sarkanā. Pirms nedēļas mani gandrīz notrieca mudaks, kas nebija iedomājies man dot ceļu. Es tajā brīdī stūķēju sev mutē bulku, jo bulkas ir viens no maniem ikdienas grēkiem, kas mani mierina pēc garas darba dienas, pēc besīga veikala apmeklējuma un pirms 5 stāvu kāpšanas un ēst taisīšanas, un trauku mazgāšanas. Kamēr tas vāģis man brauca virsū, es blenzu virsū vadītājam, un man nebija bail. Es biju dusmīgs, papletu rokas tādā "nu bļe ko" manierē, lai viņš saprastu, ka es tik viegli nenomiršu. Tad beidzot mani pamanīja, mašīna skaļi nobremzēja, un es turpināju iet.

Šodienas trigeris bija instagrams, kur kāds cilvēks bija ielicis kaut kādas bildes ar ģimeni, kas ir pilnīgi saprotami, un veselu teksta palagu apakšā, kas filozofēja par neko, kas savukārt nav īpaši saprotami. Sapratu, ka esmu daļēji iemaldījies sociālā grupā, kas to vien dara, kā sociālajos tīklos nodarbojas ar ezotēriskām pašrefleksijām par to, kā vajag apstāties un padomāt, un kas tik vēl ne. Un pa vidu šiem ierakstiem ir reklāmas, kas spiežas cauri neveikli konstruētiem teikumiem, un galu galā es ņemu un dusmojos to visu lasot, atveru komentārus, kas ir pilni ar tādiem pašiem cilvēkiem, kas laikam viens no otra visu pēc kārtas pērk, tago un tā tālāk.

Es nevienam neatsekoju, jo baidos pazaudēt to mistisko saikni ar sabiedrību un realitāti kā tādu. Neko vairs īsti nekontrolēju, viss notiek pats no sevis. Es daru, jo ir jādara, nevis tāpēc, ka gribu. Ja es pārstāšu darīt, kas notiks? Nezinu, negribu pārbaudīt.