Tur ārā

Ja tu atradi šo rakstu, jo meklēji recepti, tā ir apakšā.

Esmu atgriezies tur lejā, kur gribas padoties. Šoreiz kā tūrists; zinu, ka tikšu galā, jo esmu ticis galā arī pirms tam. Bet tikmēr, paliek grūti žonglēt ar lielajām un mazajām lietām.

Tikko noskaloju seju, sagaršoju sāļo ūdeni, kas nedaudz trāpīja mutē, atgādinot par šodienas sūdiem, karstumu, nogurumu un izdarīto. Zobus mazgāju ar izmisumu, jo atspulgā redzu, kā atkal zobi paliek arvien dzeltenāki, jo es atkal un atkal nevaru atmest, nevaru aiziet pie higiēnista, redzu nodrupušo zoba stūrīti, par kuru zvanīju zobārstam septembrī, un nevarēju saņemties aiziet brīdī, kad atbrīvojās viņa grafiks.

Katru dienu nevaru saņemties pabeigt savu daļu topošajā albumā, kas ir burtiski 4 rindas, kuras man pat ir iesāktas, bet es pat vairs neatceros kur, jo iesāku jau pirms diviem mēnešiem.

Katru dienu atlieku visu pēc kārtas, tā vietā darot citas, arguably, derīgas lietas. Ielieku mazgāties drēbes, uzstājīgi taisu ēst kaut ko nedaudz laikietilpīgāku un visu visu sagriezt, pirms lieku kaut ko cepties, lai varu paildzināt procesu, trenēju savu krūšu muskulatūru - bet tikai tik daudz, lai patērētu laiku, nevis lai sasniegtu vērā ņemamu rezultātu.

Pirms divarpus mēnešiem sāku skriet, jo pirms divām nedēļām vajadzēja noskriet 10 kilometrus. Es to darīju tikai tāpēc, ka vajadzēja iesaistīties darba pasākumā, atrast kopības sajūtu ar cilvēkiem, ar kuriem jāstrādā. It kā arī lai pierādītu pats sev, ka es varu sasniegt ilgtermiņa mērķus, vismaz divus mēnešus uz priekšu, bet
Sasniedzu nostādītos 10 kilometrus, un momentā pārstāju skriet. Gribētu noskriet vismaz pusmaratonu, bet negribu skriet pa sauli, negribu skriet publiskā pasākumā, starp cilvēkiem ar vistu, olu, baznīcu un printeru reklāmu apdrukātiem krekliem. Diemžēl, brīdī, kad mērķis ir tikai priekš manis, nespēju vairs atrast enerģiju uzvilkt botas un rīt proteīna batoniņus, vai piecelties sešos.

Palaidos ar darbalaiku. Agrāk biju tas uzcītīgais "esmu šeit jau 8.20" darbinieks, kas varēja pirms citiem uztaisīt kafiju, pasēdēt uz poda, ātri pastrādāt klusumā kādu stundu, un tad, pie lielā kolēģu viļņa, kad birojā ir visskaļākais, iet mierīgi uzpīpēt, un turpināt dienu. Tagad esmu tas, kurš atjēdzas pie piektā nogulētā modinātāja, brauc uz darbu nu jau pārpildītā transportā, vai lamājoties uz citiem velosipēdistiem uz pārpildīta veloceliņa, kaunpilni ieveļos starp kolēģiem brīdī, kad ir vislielākais bardaks, un cenšos darīt savu darbu, kas tajā haosā, saprotams, ir nepatīkami.

Zinu, ka gan jau nav, bet laikam ir pārņēmusi sajūta, ka visiem ir pohuj. Tajā brīdī, kad man sāk piedot izlaidību, jo esmu sakrājis karmas punktus būdams kruts biedrs, kolēģis un draugs, es izlaižos. Joprojām pilnīgi viss, ko es daru, ir citu dēļ.

I'm so tired
Sheep are counting me
No more struggle
No more energy

Vismaz esmu atradis kārtējo dziesmu, kas perfekti rezonē ar mani. Melodija ir forša, bet kurš tad nemāk foršas melodijas, vai ne?

Rezonēt ir foršs vārds. Dziesma eksistē saderīgā formā ar mani. Skan dziesma, skanu es. Ne obligāti tāpat, bet racionāli līdzīgi. Dziesma vibrē, iekustinot virstoņus un zemtoņus manī.

Man laikam vajadzētu brīvdienas, bet es nezinu, ko es varētu tajās darīt. Zinu, bet es nevaru saņemties brīvdienām.

Ienāca prātā ideja jaunam podkāstam, jo vienmēr vieglāk izdomāt ko jaunu, kas čista čista šoreiz nostrādās, nekā pabeigt visu iesākto. Par to nākamreiz varbūt.

Vēl viena ideja bija turpmāk katru bloga ierakstu pabeigt ar recepti, jo man drusku besī, ka ik pa laikam iemācos ko jaunu, tad paiet nedēļa, un es vairs neatceros, kā tur tieši bija, un sākotnējo recepti neatrodu. Un visas tās sūda interneta receptes ir paslēptas zem eksistenciālām pārdomām par pavāra/-es dzīvi un 30 bildēm. Varbūt tad es arī varu pieturēties pie tāda formāta, tikai bez bildēm, jo es nefotografēju ēdienu parasti.

Recepte
Tofu gabaliņi saldajā mērcē
4 porcijas

4 iepakojumi Sojalita tofu (4x 150g) - šo nevar aizstāt ar silk tofu
2 paprikas (es ņemu dažādas, lai krāsaināk)
1 mazs sarkanais sīpols
2 davas ķiploka (droši liec vairāk, kāda starpība)
Gabals ingvera (ja tev garšo, tad liels gabals, ja ne, mazs)
Sojas mērce (kādas 4-8 ēdamkarotes)
Cukura sīrups vai kļavu sīrups, varbūt der arī medus, neesmu mēģinājis (2-3 ēdamkarotes)
Kartupeļu ciete vai cepamais pulveris (2 ēdamkarotes bez kaudzes)
Sezama sēklas (ja tev nav, vari speciāli nepirkt, nav tik svarīgi)
Rīsi vai nūdeles vai kaut kas tāds
Garšvielas (šodien aizmirsu pielikt, bet var likt aso papriku, čili pārslas, sauso ingveru, piparus, rauga pārslas)

1. Nospied tofu - ietin virtuves dvielī, uzliec kaut kādu smagu grāmatu virsū uz kādām minūtēm. Ja godīgi, šo es nekad mūžā neesmu darījis, bet ķipa ir labāk? Nezinu.
2. Sagriez tofu gabaliņos. Man patīk sagriezt paplānās strēmelītēs, lai vairāk mērcītes tiek uz katru gabaliņu.
3. Ieliec tofu bļodā/katlā, apber ar kartupeļu cieti, samaisi. Pro tip - ja tev sūdīga panna, liec nedaudz mazāk cieti, jo tā var pieķept klāt. Jo vairāk cietas, jo kraukšķīgāki gabaliņi būs.
4. Apviļātos gabaliņus liec uz pannas cepties augstā temperatūrā. Es cepu ar eļļu.
5. Ik pēc kādas minūtes apmaisi tofu. Kamēr tas cepas, sagriez papriku, sarīvē vai sagriez ingveru, sagriez sīpolu, ķiploku.
6. Mazā bļodiņā sajauc cukura/kļavu sīrupu ar sezama sēklām un sojas mērci. Iemaisi iekšā sezama sēklas uz aci. Kārtīgi samaisi, lai šķidrumam ir vienmērīga konsistence.
7. Kad tofu ir apbrūnējis, pielej klāt cukura un sojas sīrupa mērcīti pannā. Temperatūru nogriez zemāku, kārtīgi apmaisi tofu gabaliņus, lai katrs gabaliņš būtu noklāts ar mērci.
8. Ja redzi, ka sezama sēklas par maz, pieber šajā brīdī vēl, samaisi vēlreiz.
9. Pievieno pārējos garšaugus (sīpolu, ķiploku, ingveru, garšvielas (sāli vairs nē)), samaisi.
10. Kādu brīvi var vēl pacept, bet neaizraujies.
11. Kādā brīdi gan jau vajadzēja uzlikt tos rīsus vārīties, to es parasti atceros tikai beigās.

Servē tofu gabaliņus un mērcīti pāri rīsiem vai nūdelēm. Ekstra efektam vari pārbirdināt ar lociņiem.