ka tik debesīs nebūtu viens

ja es varētu
paņemt sev līdzi jebko
pasaulē dārgāko

citu planētu
debesīs lidināties
pēcnāves dzīvē izklaidēties

klēpī kaķi
suni pie pavadas
somā divpadsmit žurciņas

ja nu raķetes
kabīnē vietas vēl būs
sakrāmēs savītušos telpaugus

-------

varētu saulei
izkrist cauri, ak dievs
ka tik debesīs nebūtu viens 

Pēdējais ieraksts, trīspadsmitā daļa

Esmu izdarījis lielas lietas, cenšoties aizpildīt lielo tukšumu sevī, un briesmīgas darbības arīdzan. Pēc 30-45 gadiem mani drīkstēs iemest bedrē, un cerams, ka ar to arī viss noslēgsies.

Pēdējais ieraksts, divpadsmitā daļa

 Es te tikko sēdēju un kalkulēju, kā vairāk atpūsties, bet tagad esmu piekritis spēlēt 80 minūšu koncertu pēc 3 nedēļām, pirms kura man ir jāiemācās jauna dziesma ārpus mana diapazona, bet vēl ir jāsarunā mēģi. Un tad vēl jāiemācās 4 citas dziesmas, lai kandidētu uz spēlēšanu citā grupā. Un vēl jāproducē raidījums, un vēl jāsarunā datums un mūziķi manai dziesmai, un nekas no tā visa nav sācies, bet es te sēžu un panikoju un rakstu blogu par lietām, kuras es negribu darīt, bet vēl vairāk negribu nedarīt.

Pēdējais ieraksts, vienpadsmitā daļa

 Tagad, kad esmu iemidzinājis visu uzmanību, varu atkal rakstīt šeit, hahahahahaha

Braucu mājās pa Čaka veloceliņu. Priekšā uz celiņa, pat ne ar vienu riteni uz trotuāra, apstājās citybee busiņš, pilnībā nosedzot celiņu. Apbraukt pa kreiso pusi nevar, jo intensīva satiksme + ārā tumšs. Apbraukt pa labo pusi nevar, jo visas nobrauktuves/uzbrauktuves palika kaut kur aizmugurē, un man nav īsti kur likties. Stāvu kā idiots aiz tā busiņa, kas tagad ieslēdzis "free parking" gaismas.

No busiņa izkāpj džeks, kas atver aizmuguri un sāk krāmēt ārā tos īrējamos stāvdrāžus, un mani pārņēma sajūta, ka visa šī pasaules attīstība ir kaut kāds neapturams automatizēts process ārpus jebkādas kontroles un jēgas, pilnīga neizbēgamība. Grūti iedomāties, ka aiz tā visa stāv dzīvi cilvēki. Kad Wolt parādījās, tas šķita pārāk labi, lai būtu patiesība. Tagad man ir jāskatās uz viņu reklāmām, kur ir tie fakingie korporatīvie 3d renderētie cilvēciņi, man gribas telefonu izmest ārā. Pasūtīts ēdiens ir sabojāts jau saknē, jo katru reizi katrā procesa solī jau ir pretīguma sajūta.

1. Tu salūzti un saproti, ka tu netaisīsi ēst un neiesi uz veikalu. Ar kaunu tu uzspied uz aplikācijas

2. Tu atzīmē visu, ko gribi, ieraugi cenu, un saproti, ka tu to nevari īsti atļauties, bet ir sort of par vēlu. Turklāt tu sāc sev galvā attaisnot kaut kādu ekstra pirkumu, lai sasniegtu kaut kādu bezmaksas piegādi, vai padarītu šo sūtījumu "ekonomiskāku", lai gan tu jau pats zini, ka tu sev šobrīd dirs.

3. Atnāk ēdiens putuplasta kastītē, vai nu mazāk, nekā biji gaidījis, vai stipri vairāk. Tu ēd un saproti, ka tev jau ir zajebal tā garša, nekas nav mainījies kopš iepriekšējām 20 reizēm, kad šo sūtīji, un vispār nahuj tur ir tā viena garšviela, kuru tu nekad neliktu, un tad tu pārēdies, un met ārā visas kastītes miskastē, un tagad tev miskastē nav vietas, un tu vēl nosmulēji miskasti ar mērci

Bļe, man prātā ir tāda bezpersoniska pelēka cilvēku masa, kas izdomāja, ka "ar skūteriem tgd var nopelnīt", un tad tika veikta investīcija skūteros, kurus sameta uz ielām, un tā masa "SIA Random Word Generator" noalgoja anonīmu programmētāju un anonīmu testētāju no kaut kāda shitty startupa, kas pielāgoja kaut kadu softiņu priekš skūteru pasūtīšanas, un vēl algo random ass fujakus, kas vakaros braukā apkārt ar īrētiem busiņiem un nomaina izlādējušos skūterus pret uzlādētiem ĀĀĀĀ šis ir tas kapitālisms, kas izglābs pasauli, ja? Tirgus sevi sakārtoja, ja?

Es gribēju kliegt uz tiem džekiem. Man nāca virsū agresija, domāju, fak, jāuzspauļ tam busiņam. Jāpaskatās viņiem acīs.

Bet galu galā es vnk pateicu "Malacis, vecīt, super," kamēr braucu viņam garām. Viņš kaut ko atbildēja, bet es šodien nejauši atradu ļoti labu albumu, un man sanāca pārslēgt savu uzmanību tajā, kas skan austiņās.

Pēdējais ieraksts, desmitā daļa

 Kaut kas ielijis laptopa klaviatūrā. Daži burtu taustiņi ne gluži līp, bet spiežas... lineāri? Nevis klik, bet tāds "vvvv".

Divas reizes šonedēļ es gāju mājās un klausījos mūziku, un man arvien vairāk vienalga, kā tas izskatās no malas, ka es sagumis dziedu līdzi un taisu dīvainas kustības pa ceļam. Es gribu pabūt viens ar sevi un ar mūziku, un uz ielas tas kaut kā labāk strādā. Ir kur izlikt to stresu un enerģiju.

https://www.youtube.com/watch?v=rNGzKvdxAmM

Man šķiet, ka bija kāda latviešu grupa, kas ko līdzīgu spēlēja un dziedāja. Biju plānojis apzagt šo dziesmu, bet kamēr nebūšu atradis to līdzīgo, baigi bīstami zagt uz dullo.

Es gribu raudāt un spēlēt bēdīgu mūziku, bet esmu iekūlies kaut kādā afērā.

Pēdējais ieraksts, devītā daļa

 Vispār nedaudz uzšķīru vecākus ierakstus, un atcerējos, kā man iepriekšējā dzīve lika justies nelaimīgam. Tagad arī esmu nelaimīgs, bet vismaz uz saviem noteikumiem. Man vēl ir bail no otra cilvēka, bet, ja godīgi, nav īsti pamata. Tā ka varbūt ir okei?

Pēdējais ieraksts, astotā daļa

Man nākamnedēļ jāpārvācas, fak.

Pirms astoņiem gadiem pārvācos starp pilsētām, un neko nebiju spējīgs sakrāmēt līdz pat burtiski pēdējai dienai. Man bija paģiras, un dzīvoklī bija meitene, kas krāpa savu puisi ar mani. Stāvēju kā nelaimes čupiņa, lēnām bāzu grāmatas, drēbes un traukus kastēs, somās, pārsvarā miskastes maisos.

Vienreiz ievācos dzīvoklī un sapratu, ka dzīvoklis nav ne tuvu pabeigts.

Pirms diviem gadiem izvācos no pirmajām īstajām mājām - tādām, par kurām pats maksāju, un kurās dzīvoju viens pats.

Mīlēt var tikai cilvēkus

Pēdējais ieraksts, septītā daļa

 Pilnīgi sirreāli.

Rakstīšana dabīgi apstājās, kad sāku runāt podkāstā. Podkāsti aprāvās, kaut kā daļēji dēļ pandēmijas, bet daļēji citu iemeslu dēļ, bet tos aizvietoju ar terapiju. Mana atkarība no publikas ja ne mazinās, tad vismaz sāk raisīt man riebumu ilgtermiņā. Ik pa laikam urda doma par podziņtelefonu un dzīvi mežā.

Dzīve mežā gan vairāk tāpēc, ka man nāk virsū panika. Nejūtos droši pat savā mājā, kas ir diezgan droša māja. Visur ir kameras, kaimiņi normāli. Un tāpat baidos spēlēt ģitāru, ja nu kādam traucēju. Gribu dzīvot mežā, kur man ir kūts un iežogots aplociņš vistiņām. Cimdiņš nodzīvo savus atlikušos daudzos gadus saulainā istabā uz paklāja. Es mācos savu akordeonu citā istabā, jo Cimdiņam nepatīk mūzika. Manai meitenei, varbūt jau sievai, par laimi garšo olas ceptas tādā pašā veidā kā man. Ja nu kāda vistiņa mums ir izdējusi olu šajā rītā, lieliski! Ja ne, nekas, jo vistiņas man nav neko parādā.

Pēc ēdiena braucu ar savu riteni pa taku, tad zemes ceļu, tad asfaltu, uz vietējo rimčiku vai varbūt pat tirgu, kur es pazīstu kādu pārdevēju. Vislabāk pazīstu, protams, dārzeņu tirgotāju. 

Bet paralēli šai dzīvei, kas notiek manā galvā, esmu savā vecpuiša dzīvoklī, kuru neesmu saņēmies izdekorēt jau pusotru gadu. Cimdiņš ir ar iekaisušu urīnpūsli. Akordeonu neesmu izvilcis no kofera vismaz nedēļu. Darbs sāk riebties, un meklēju izeju, lai gan zinu, ka palikt te strādāt ir ekonomiski vispareizākā rīcība. Netieku galā ar saviem tiešajiem pienākumiem ne profesionāli, ne personīgi. 

Šodien pa ilgiem laikiem apraudājos, jo sapratu, ka atkal nāk virsū domas par visa bezjēdzību. Nevis tāpēc, ka gribētu pārstāt dzīvot, bet gan to trulo jēgas iztrūkumu darīt kaut ko sevis dēļ. Biju pārliecinājis sevi, ka man jāturpina strādāt, jo jāuztur kaķis. To arī turpinu darīt. Bet ko pēc tam?

Nākamā problēma ir zāļu došana Cimdiņam. Es to daru pilnīgā izmisumā, jo viņam riebjas zāles. Nav izvēles. Bet tā suka empātija mani spiež pie zemes.

Un vakar, vēl pirms sākās nedienas ar kaķi, es dzirdēju šādu stāstu. Divas ukraiņu sievietes, kas ievācās dzīvoklī pārdaugavā, ar saviem bērniem, prasīja, vai drīkst iet uz bērnu laukumiņiem. Jā, protams, kāpēc gan lai nevarētu? Ā, nu, mēs gājām Purvciemā, bet mums teica, ka mēs nedrīkstam.

Pēdējais ieraksts, sestā daļa

 njā, par daudz laikam. ja es nezinātu, ka visi citi mani draugi ir sapisušies kādreiz, būtu daudz bēdīgāk. šķiet, ka sliktākais vēl priekšā, bet gaidu tomēr to nākamo periodu.

Pēdējais ieraksts, ceturtā daļa

Bija tas periods, kad saule karsēja kā traka, pirku ventilatoru studijai, darbināju ventilatoru mājās, sāku strādāt no biroja, jo tur bija vēsāks.

Tagad ir vēss, bet ir sajūta, ka ķermenis ir uzkrājis enerģiju. Seja izstaro siltumu.

Jūtos viegli ievainojams, tāpēc gribas atkal pastaigāt kādu laiciņu ar izlaistiem matiem. It kā sīkums, bet apnikušas tās neveiklās copes, kas darbā izskatās pieklājīgāk un ir ērtāk braucot ar riteni.

Kā jūties tu? Tev arī nav laika nekam? Man arī nē.

Pēdējais ieraksts, trešā daļa

Šo es sāku rakstīt pirms pāris nedēļām, aizmirsu publicēt.

Pēdējos gadus šķita, ka, esot vienam, ir tik daudz ko darīt. Tagad esmu viens un nezinu, kur likties. No mūzikas noguru, filmām vairs neticu, strādāt nav spēka, soctīkli izrullēti pusdienu pārtraukumā un pīppauzēs. Es nemāku būt viens, ne?

Varbūt šodien ir jāatgriežas pie vecajiem ierakstiem, kurus vēl vakar vai aizvakar šķirstīju ar šausmām. Tik ilgu laiku es pavadīju ar nepiepildāmu tukšumu sevī, un brīnos, kā to varēju aizmirst šo piecu gadu laikā. Piecus gadus sanāca novērst eksistenciālās šausmas ar visiem ikdienas sīkumiem. Es zinu, ka piespiežot sevi es jutīšos labāk, bet neceļas roka piespiest sevi.

Pēdējais ieraksts, otrā daļa

Man vajadzēja atrast vienu ierakstu no 2014. gada. Kļuva nepatīkami lasīt vecos ierakstus. Foršas bildītes klāt pievienotas, tas vienīgais labums. Mani personības cikli ilgst, cik, divus gadus? Šo atceros jau kopš 15 gadu vecuma, kad ik pēc kaut kāda laika sāku dzēst vecus ierakstus. Feisbukā katru dienu, kad man piedāvā atskatīties uz manis rakstīto iepriekšējos gados, es dzēšu ārā, vai izņemu tagus. Man ir kādas 5 izdzēstas dienasgrāmatas, 3 pamestas, viena kaut kur stāv starp grāmatām dzīvoklī (pati pirmā, ka tik ne no 14 gadu vecuma).

Vai pienāks brīdis, kad man vairs nebūs kauns par relatīvi nesen rakstītām lietām?

Šobrīd lielākā problēma ir tā, ka dzīvoju tieši starp savu jaunības maksimālismu un to nākamo posmu. Kas ir tas nākamais posms? Vecuma marasms vai kas cits? Bet, jā, jaunība līdzi velkas. Varbūt bez tās pārstātu nodarboties pat ar mūziku. Tas gan būtu dirsā traki.

Lietas, kuras līdz šim esmu pametis pusvārtā:
fotogrāfija
videogrāfija
rakstīšana
mācības

Šis saraksts ir man pašam, kad gribu par daudz lielīties. Realitāte ir tāda, ka padevos visās jomās, dažās ātrāk par citām. Man beidzās spēks gribēt visu.

Pēdējais ieraksts, pirmā daļa

Šis un visi turpmākie ieraksti ir un būs pēdējie ieraksti. Nezinu vēl, cik daļās, varbūt šī ir pēdējā daļa pēdējam ierakstam, bet varbūt es atkal atradīšu lielo rakstīšanas mūzu un šis kļūs par mīmu, un mans pēdējais ieraksts būs 400 daļās desmit gadu garumā.

Pēdējos mēnešus mokos ar depresiju. Man nav uzstādītas diagnozes, un esmu diezgan drošs, ka šo mentālo stāvokli ir izraisījis konkrētu uzturvielu vai vitamīnu trūkums organismā, bet nekā citādi es to nevaru nosaukt. Miegs ir pasliktinājies. Grūtāk aizmigt, gandrīz neiespējami piecelties. Varbūt tas ir saistīts ar sauso gaisu? No rīta jūtos izslāpis, galva smaga kā akmeņi, jūtu riebumu pret domu, ka kaut kas jādara.

Agrāk bija ļoti viegli piecelties, ja zināju, ka šodien būs kaut kas foršs. Kad sāka parādīties rīta pretīguma sajūta, sāku domāt, ka varbūt man vairs nepatīk mans darbs. Tad man sākās albuma ierakstu sesijas, uz kurām piecelties bija tikpat grūti, tāpēc šo domu atmetu.

Brīžos, kad jūtos tik slikti, kā šobrīd, es sāku pamanīt lietas apkārtējos, uz ko citas reizes pieveru acis. Ļoti uzkrītoši ieraugu to, kā cilvēki ar kaut kādu izkoptu personalitāti cenšas saglabāt ilūziju par sevi, kamēr sliktās īpašības spiežas cauri. Redzu, kā brīžos, kad ir viegli palīdzēt vai būt pieklājīgam, viņi ir izpalīdzīgi un jauki, tik ļoti ejot pretī, ka tas nav normāli pat ļoti jaukā sabiedrībā. Apkārtējie to pamana, un sāk runāt par to, ka, jā, viņi nu gan ir eņģeļi. Bet neviens nevar būt eņģelis. Es esmu redzējis, kā tie paši cilvēki aizmirstās un izdara kaut ko savtīgu. Es esmu dzirdējis, ko viņi pasaka, kad tuvumā nav viņu lielāko fanu, kad viņi domā, ka esmu viens no puišiem ar kuriem var parunāt par vecenēm. Es esmu redzējis, kā fake humble cilvēki pēc viena dzēriena grib paspīdēt ar to, cik viņi ir forši, pārtrauc citus, izrādās, uzkrītoši neklausās apkārtējos. Mums visiem ir savi sūdi un demoni, un tas ir okei, bet es nespēju uzticēties personai, kas izturas pret līdzcilvēkiem ar tik lieliem kontrastiem. Ir uzreiz skaidrs, ka visa tā labā izturēšanās ir mākslīgi veidota ar konkrētu mērķi - patikt.

Es arī gribu patikt cilvēkiem. Tu arī, vai ne? Tas ir okei. Bet ja tu slēpies aiz izkopta kautrīguma, tad tu zaudēsi šo sociālo spēli.

Man ir prieks, ka mans mazais draugu loks ir tāds, kam es varu uzticēties, jo esmu redzējis viņus visus grūtos brīžos, viņu sliktās īpašības man ir zināmas, kā arī viņi saprot, kas es esmu un kāpēc es brīžiem esmu apātisks, dusmīgs vai kaitinošs.

Tur ārā

Ja tu atradi šo rakstu, jo meklēji recepti, tā ir apakšā.

Esmu atgriezies tur lejā, kur gribas padoties. Šoreiz kā tūrists; zinu, ka tikšu galā, jo esmu ticis galā arī pirms tam. Bet tikmēr, paliek grūti žonglēt ar lielajām un mazajām lietām.

Tikko noskaloju seju, sagaršoju sāļo ūdeni, kas nedaudz trāpīja mutē, atgādinot par šodienas sūdiem, karstumu, nogurumu un izdarīto. Zobus mazgāju ar izmisumu, jo atspulgā redzu, kā atkal zobi paliek arvien dzeltenāki, jo es atkal un atkal nevaru atmest, nevaru aiziet pie higiēnista, redzu nodrupušo zoba stūrīti, par kuru zvanīju zobārstam septembrī, un nevarēju saņemties aiziet brīdī, kad atbrīvojās viņa grafiks.

Katru dienu nevaru saņemties pabeigt savu daļu topošajā albumā, kas ir burtiski 4 rindas, kuras man pat ir iesāktas, bet es pat vairs neatceros kur, jo iesāku jau pirms diviem mēnešiem.

Katru dienu atlieku visu pēc kārtas, tā vietā darot citas, arguably, derīgas lietas. Ielieku mazgāties drēbes, uzstājīgi taisu ēst kaut ko nedaudz laikietilpīgāku un visu visu sagriezt, pirms lieku kaut ko cepties, lai varu paildzināt procesu, trenēju savu krūšu muskulatūru - bet tikai tik daudz, lai patērētu laiku, nevis lai sasniegtu vērā ņemamu rezultātu.

Pirms divarpus mēnešiem sāku skriet, jo pirms divām nedēļām vajadzēja noskriet 10 kilometrus. Es to darīju tikai tāpēc, ka vajadzēja iesaistīties darba pasākumā, atrast kopības sajūtu ar cilvēkiem, ar kuriem jāstrādā. It kā arī lai pierādītu pats sev, ka es varu sasniegt ilgtermiņa mērķus, vismaz divus mēnešus uz priekšu, bet
Sasniedzu nostādītos 10 kilometrus, un momentā pārstāju skriet. Gribētu noskriet vismaz pusmaratonu, bet negribu skriet pa sauli, negribu skriet publiskā pasākumā, starp cilvēkiem ar vistu, olu, baznīcu un printeru reklāmu apdrukātiem krekliem. Diemžēl, brīdī, kad mērķis ir tikai priekš manis, nespēju vairs atrast enerģiju uzvilkt botas un rīt proteīna batoniņus, vai piecelties sešos.

Palaidos ar darbalaiku. Agrāk biju tas uzcītīgais "esmu šeit jau 8.20" darbinieks, kas varēja pirms citiem uztaisīt kafiju, pasēdēt uz poda, ātri pastrādāt klusumā kādu stundu, un tad, pie lielā kolēģu viļņa, kad birojā ir visskaļākais, iet mierīgi uzpīpēt, un turpināt dienu. Tagad esmu tas, kurš atjēdzas pie piektā nogulētā modinātāja, brauc uz darbu nu jau pārpildītā transportā, vai lamājoties uz citiem velosipēdistiem uz pārpildīta veloceliņa, kaunpilni ieveļos starp kolēģiem brīdī, kad ir vislielākais bardaks, un cenšos darīt savu darbu, kas tajā haosā, saprotams, ir nepatīkami.

Zinu, ka gan jau nav, bet laikam ir pārņēmusi sajūta, ka visiem ir pohuj. Tajā brīdī, kad man sāk piedot izlaidību, jo esmu sakrājis karmas punktus būdams kruts biedrs, kolēģis un draugs, es izlaižos. Joprojām pilnīgi viss, ko es daru, ir citu dēļ.

I'm so tired
Sheep are counting me
No more struggle
No more energy

Vismaz esmu atradis kārtējo dziesmu, kas perfekti rezonē ar mani. Melodija ir forša, bet kurš tad nemāk foršas melodijas, vai ne?

Rezonēt ir foršs vārds. Dziesma eksistē saderīgā formā ar mani. Skan dziesma, skanu es. Ne obligāti tāpat, bet racionāli līdzīgi. Dziesma vibrē, iekustinot virstoņus un zemtoņus manī.

Man laikam vajadzētu brīvdienas, bet es nezinu, ko es varētu tajās darīt. Zinu, bet es nevaru saņemties brīvdienām.

Ienāca prātā ideja jaunam podkāstam, jo vienmēr vieglāk izdomāt ko jaunu, kas čista čista šoreiz nostrādās, nekā pabeigt visu iesākto. Par to nākamreiz varbūt.

Vēl viena ideja bija turpmāk katru bloga ierakstu pabeigt ar recepti, jo man drusku besī, ka ik pa laikam iemācos ko jaunu, tad paiet nedēļa, un es vairs neatceros, kā tur tieši bija, un sākotnējo recepti neatrodu. Un visas tās sūda interneta receptes ir paslēptas zem eksistenciālām pārdomām par pavāra/-es dzīvi un 30 bildēm. Varbūt tad es arī varu pieturēties pie tāda formāta, tikai bez bildēm, jo es nefotografēju ēdienu parasti.

Recepte
Tofu gabaliņi saldajā mērcē
4 porcijas

4 iepakojumi Sojalita tofu (4x 150g) - šo nevar aizstāt ar silk tofu
2 paprikas (es ņemu dažādas, lai krāsaināk)
1 mazs sarkanais sīpols
2 davas ķiploka (droši liec vairāk, kāda starpība)
Gabals ingvera (ja tev garšo, tad liels gabals, ja ne, mazs)
Sojas mērce (kādas 4-8 ēdamkarotes)
Cukura sīrups vai kļavu sīrups, varbūt der arī medus, neesmu mēģinājis (2-3 ēdamkarotes)
Kartupeļu ciete vai cepamais pulveris (2 ēdamkarotes bez kaudzes)
Sezama sēklas (ja tev nav, vari speciāli nepirkt, nav tik svarīgi)
Rīsi vai nūdeles vai kaut kas tāds
Garšvielas (šodien aizmirsu pielikt, bet var likt aso papriku, čili pārslas, sauso ingveru, piparus, rauga pārslas)

1. Nospied tofu - ietin virtuves dvielī, uzliec kaut kādu smagu grāmatu virsū uz kādām minūtēm. Ja godīgi, šo es nekad mūžā neesmu darījis, bet ķipa ir labāk? Nezinu.
2. Sagriez tofu gabaliņos. Man patīk sagriezt paplānās strēmelītēs, lai vairāk mērcītes tiek uz katru gabaliņu.
3. Ieliec tofu bļodā/katlā, apber ar kartupeļu cieti, samaisi. Pro tip - ja tev sūdīga panna, liec nedaudz mazāk cieti, jo tā var pieķept klāt. Jo vairāk cietas, jo kraukšķīgāki gabaliņi būs.
4. Apviļātos gabaliņus liec uz pannas cepties augstā temperatūrā. Es cepu ar eļļu.
5. Ik pēc kādas minūtes apmaisi tofu. Kamēr tas cepas, sagriez papriku, sarīvē vai sagriez ingveru, sagriez sīpolu, ķiploku.
6. Mazā bļodiņā sajauc cukura/kļavu sīrupu ar sezama sēklām un sojas mērci. Iemaisi iekšā sezama sēklas uz aci. Kārtīgi samaisi, lai šķidrumam ir vienmērīga konsistence.
7. Kad tofu ir apbrūnējis, pielej klāt cukura un sojas sīrupa mērcīti pannā. Temperatūru nogriez zemāku, kārtīgi apmaisi tofu gabaliņus, lai katrs gabaliņš būtu noklāts ar mērci.
8. Ja redzi, ka sezama sēklas par maz, pieber šajā brīdī vēl, samaisi vēlreiz.
9. Pievieno pārējos garšaugus (sīpolu, ķiploku, ingveru, garšvielas (sāli vairs nē)), samaisi.
10. Kādu brīvi var vēl pacept, bet neaizraujies.
11. Kādā brīdi gan jau vajadzēja uzlikt tos rīsus vārīties, to es parasti atceros tikai beigās.

Servē tofu gabaliņus un mērcīti pāri rīsiem vai nūdelēm. Ekstra efektam vari pārbirdināt ar lociņiem.

Par datiem

Pirms kāda laika man nosprāga dators. Neslēdzās iekšā, kaut kādi sūdi rādījās. Gūglēju sūdus, atradu miljons instrukcijas, ko varu iesākt. Sekoju visam rūpīgi līdzi, drukāju kaut kādas komandas ar baltiem burtiem zilos un melnos ekrānos, atgriezu cietni kaut kādā senākā stāvoklī, pārinstalēju operētājsistēmu, kas man, tīri teorētiski, nekādus failus neizdzēsa, un tā tālāk.

Lieki teikt, ka nekas nesanāca. Nopirku jaunu datoru, domāju, ka ar tiem papistajiem failiem tikšu galā vēlāk. Pienāca tas vēlāk, pasūtīju vadu, kas teorētiski mani izglābs. Protams, ka steigā pasūtīju nepareizo vadu. Šonedēļ pasūtīju īsto vadu, tas īstais vads atnāca. Pieslēdzu vecā datora cieto disku pie jaunā, iedegas zila lampiņa, un, hej, kur ir faili? Es nezinu. Teorētiski, visi tur ir, jo cietnis ir gandrīz pilns, bet kaut kādas mapes nevar atvērt, kaut kādas ir tukšas.

Turpinu gūglēt visus iespējamos teikumus, kas aptuveni atbilst manām problēmām. Pievienoju sev īpašnieka tiesības visādiem folderiem, ieķeksēju visur vēlmi redzēt paslēptos failus. Nekur nekā nav. Novelku programmu, kas skenē dzēstus failus. Atrod 250 mūzikas failus ar kaut kādām sistēmas skaņām, okei, paldies.

Mani pārņem dusmas par manu nekompetenci.

Pēdējā laikā man bieži sanāk dusmoties. Man šķiet, ka es agrāk tā nedarīju tik daudz. Darbā ir daudzi trigeri. Gan kolēģu politiskie/sociālie uzskati, gan viņu darba stils, gan tas, ka man nesanāk kaut ko darīt produktīvi, gan tas, ka cilvēki nespēj nolasīt, ka es negribu runāt, iet ar viņiem ēst, pīpēt vai mest šautriņas.

Citi trigeri ir uz ielām, jo šķiet, ka citi velobraucēji ir mudaki, gājēji uz veloceliņa ir mudaki, es pats dažreiz esmu mudaks, kaut ko neizrēķinu, kaut kur nenociešos un pārbraucu pie sarkanā. Pirms nedēļas mani gandrīz notrieca mudaks, kas nebija iedomājies man dot ceļu. Es tajā brīdī stūķēju sev mutē bulku, jo bulkas ir viens no maniem ikdienas grēkiem, kas mani mierina pēc garas darba dienas, pēc besīga veikala apmeklējuma un pirms 5 stāvu kāpšanas un ēst taisīšanas, un trauku mazgāšanas. Kamēr tas vāģis man brauca virsū, es blenzu virsū vadītājam, un man nebija bail. Es biju dusmīgs, papletu rokas tādā "nu bļe ko" manierē, lai viņš saprastu, ka es tik viegli nenomiršu. Tad beidzot mani pamanīja, mašīna skaļi nobremzēja, un es turpināju iet.

Šodienas trigeris bija instagrams, kur kāds cilvēks bija ielicis kaut kādas bildes ar ģimeni, kas ir pilnīgi saprotami, un veselu teksta palagu apakšā, kas filozofēja par neko, kas savukārt nav īpaši saprotami. Sapratu, ka esmu daļēji iemaldījies sociālā grupā, kas to vien dara, kā sociālajos tīklos nodarbojas ar ezotēriskām pašrefleksijām par to, kā vajag apstāties un padomāt, un kas tik vēl ne. Un pa vidu šiem ierakstiem ir reklāmas, kas spiežas cauri neveikli konstruētiem teikumiem, un galu galā es ņemu un dusmojos to visu lasot, atveru komentārus, kas ir pilni ar tādiem pašiem cilvēkiem, kas laikam viens no otra visu pēc kārtas pērk, tago un tā tālāk.

Es nevienam neatsekoju, jo baidos pazaudēt to mistisko saikni ar sabiedrību un realitāti kā tādu. Neko vairs īsti nekontrolēju, viss notiek pats no sevis. Es daru, jo ir jādara, nevis tāpēc, ka gribu. Ja es pārstāšu darīt, kas notiks? Nezinu, negribu pārbaudīt.

vēl jau nekas nav beidzies

jo vairāk notiek, jo mazāk laika, jo mazāk jēgas, jo man ir kas labāks

kuru katru dienu tu sapratīsi, ka teksts šajā vietnē ir pārstājis mainīties, jo es vairs nerakstu, bet tas nekas.

kopš pēdējā ieraksta bija daudz svētku un ceļojumu. svētki kā svētki, diezgan forši.

mana pieredze kalifornijā bija ļoti savāda. es tur aizbraucu un pa lielam visu jau zināju. braucot cauri losandželosai, atpazinu ielas, kanālus, piekrasti. visur sapratu valodu. mācēju pasūtīt starbucks, sapratu, kāpēc starbucks kļuva tik populāra iestāde (jo pagaršoju kafiju citās vietās), zināju, cik % dzeramnauda jāatstāj. ēdu burgerus, picas, avokado, dzēru daudz limonādes. uz ielas mani uzrunāja čalis, pajautāja, kā man iet, ko daru. parunājos, kamēr kopā gājām pāri ielai. ar to arī viss beidzās, viņš man neko nestreļīja un nemēģināja nozagt. viņš vienkārši bija jauks, un nevienam no mums nebija nekā labāka ko darīt tajā minūtē, kuru pavadījām kopā. redzēju to trako kristiešu sektu, kas sludina, ka dievs ienīst grēkotājus, tajā skaitā gejus un hipsterus. redzēju, kā citi kristieši ar viņiem skaļi sabļāvās. redzēju protestu, kuru apsargāja ļoti draudīgi policisti. staigāju janvārī pa siltām ielām ar hudiju, kameru un picas kasti. izmēģināju to filmu prikolu, kad rokā 3 kafijas krūzes, un rādu pasi kā policista apliecību, lai mani ielaiž bez rindas aizžogotā teritorijā.

norvēģija bija skaista, draudzīga, dārga, trīsdimensionāla. atgriezties rīgā pie sabiedriskā transporta, kuram nevar uzticēties, bija skumīgi. bet normāli. man visa dzīve šeit, atgriezties es māku diezgan labi. 

kaut kā biju pilnīgi ārā no rutīnas, un tas sāka pietrūkt. vajag to straglu, un vajag to situāciju, kad pazīstu veikalus un māku iepirkties lēti.

kā dzīvnieki

Stulbi teikt, ka esam kā dzīvnieki, ja mēs esam dzīvnieki, bet dažreiz es jūtos kā dzīvnieks, kurš aizsargājoties var nodarīt uzbrucējam (vai iedomātam uzbrucējam) sāpes un savainojumus, tīri instinktīvi. Bet ja tas kāds, kurš mani apdraudēja, nemaz negribēja uzbrukt, viņš jau nesaprot, ka es aizstāvos. Un tad sākas stulbs aplis.

Pat tad, kad apzinos apli, un apzinos, ka visi tikai cenšas dīlot ar to, ka jūtas slikti par sevi, es nemāku to pārtraukt. Vienīgais, ko varu, ir bēgt prom. Tas nav īsti labākais scenārijs.

Tas vienīgais pareizais scenārijs, vienīgais kosher variants ko darīt, ir iet tieši pretī sāpēm, it kā sekli zinot, ka sāpes pāries, ka inde nav nāvējoša un ka iekodīs tikai līdz pirmajām asins pilēm, bet dziļi dziļi sevī just tās primitīvās bailes. Kāds tev uzbrūk, un tu nedrīksti uzbrukt pretī, tev jāparāda kakls. un ja tava stratēģija būs pat nedaudz cīnīties atpakaļ, tad, lai kāda arī nebūtu iedomātā absolūtā patiesība, tu kāda cita acīs būsi uzbrucējs. Jūs esat vienā laivā vai šaurā gaitenī, kurā nevarat paiet garām viens otram. Viss, ko tu domā par otru, ir pilnīgi simetriski pretējs.

Es gribu izlikties, ka es taču nebiju vainīgs pie situācijām A, B un C, bet bez manis to situāciju nebūtu. Aizmirstam faktus un loģiku. Ja tavi argumenti ir tik labi, tad kāpēc tie nestrādā? "Oponents ir stulbs," bet kāpēc tev ir tāds oponents? Ir tik daudzas būtnes, ar ko sevi iesprostot vienas pilsētas robežās. Izvēlies pareizo.

tas pats vien sanāk

biju ar draugiem bārā

kad nācu mājās, uzliku pēc kārtas trīs dziesmas, kas nu jau vairākus gadus (viena jau septiņus, cita tikai trīs) man šķiet pelnījušas vietu starp manas pieaugušā dzīves visskaistākajām dziesmām.

pārrakstīšu teikumu, jo pats pavadīju divas minūtes cenšoties saprast, kas tur notiek.

kamēr tās skanēja, smadzenes centās veikt ierasto simulāciju, kad galvā iztēlojos, kā es šo varētu spēlēt kaut kur, ar kuriem mūziķiem.

kaut kas salūza, jo sāku saprast, ka nav vairs kaifa citus labi iespaidot. un ķipa būtu vieglāk, ja es visiem patiktu, bet pazudusi jēga, ko tam pats piešķiru. sāku domāt citus scenārijus. varbūt man gribētos, lai citiem patīk, ka es pats rakstu riktīgi krutas dziesmas. nē, ok, varbūt man pievērsties filmēšanai un censties nofilmēt nākamo, es pat nezinu, bet arī nē. moš kaut ko gudru izstudēt un nopelnīt dahuja naudu, bet tad atkal nevaru izdomāt, ko es darītu ar naudu 50 gadu vecumā.

kādus četrus kvartālus gāju un nāca virsū panika. varbūt šis ir tas, kā sākas mana depresija. vai varbūt mana esošā ļoooti maza līmeņa depresija tagad sāks atrisināties, jo esmu sapratis tās cēloni, ka man nekad nebūs tāds perfekts scenārijs dzīvei, kurā jutīšos laimīgs. tās trīs dziesmas vairs neskanēja tik labi, tās kļuva par troksni no vijolēm, balsīm un bungām, un harmonija var darīt ko grib.

kaut kad uz alauksta ielas

palika labāk. atcerējos, ka visa mana dzīve, kopš 14 gadiem, kad drusku nolūzu un padevos apkārtējo spiedienam, pavadīta izpatīkot cilvēkiem. ne visiem, tas īsti nav iespējams, bet visiem, kas man patīk. un parasti tas nenostrādāja, bet es to turpinu darīt, līdz izdodas vai aizbiedēju projām.

es sāku pīpēt, lai būtu iemesls dzīvoties ar citiem klasesbiedriem. sāku lēnām eksperimentēt ar flirtēšanu, kas tagad retrospektīvi liekas pilnīgi drausmīgi, un es ceru, ka tas tā ir  bijis visiem vienlīdz apkaunojoši. un tagad man katram cilvēkam, ar ko runāju pa telefonu, pielāgots balss tembrs. katram cilvēkam es rakstīšu citu emociju ikonu. ķipa :) vai :)))) vai : D. jo pirmais ir individuālam kolēģim, otrais ir kolēģu grupas čatā, trešais ir draugam. ir draugi, kuriem nesūtu emociju ikonas. pamanu viņu emociju ikonu paradumus, to ka viņi pēkšņi sākuši vai pārtraukuši tās lietot, vai nomainījuši teksta zīmes pret grafiskām ikonām. esmu izkopis attieksmi pret dažādiem pārdevējiem dažādos veikalos. kaut kad gāju ar ildzi uz restorānu, un viņa pieķēra mani pie tā, ka es skaļi uz ielas izmēģināju sasveicināties ar viesmīli un pateikt, uz kāda vārda biju rezervējis galdiņu, apmēram 3 kvartālus pirms mēs sasniedzām ēstuvi.

fak, esmu izkopis sistēmu, kā paiet garām forum cinemas apsargam, lai tiktu uz bezmaksas tualeti bez biļetes. un gan jau viņš man tāpat nebūtu paprasījis biļeti, bet es tāpat izstrādāju scenāriju, kas garantē veiksmi uz vismaz 95%.

nu jā, varbūt nav jēgas patikt visiem, un tāpat tas nesanāks. domāju, ka jebkurš, kurš ar mani pavada ilgāku laiku saprot, ko es daru un kā es to daru. palasīju vecus čatus, kuros cenšos iepatikties meitenēm, un man paliek pretīgi par sevi. nesen likās, ka esmu sort of iepaticies vienai kolēģu grupiņai, un tad es laikam sabojāju viedokli par sevi viņiem visiem vienā reizē ar riktīgi riktīgi sūdīgu joku, tādu rupju un ne pa tēmu, jo es biju pilnīgs lohs, kas pārprata kontekstu. tāda dzīve.

laikam jāsāk dzīvot citādāk. gribētu sākt dzīvot sev, bet tā pa īstam. palīdzēt citiem tās sajūtas dēļ, ka esmu palīdzējis citiem un viņi ir priecīgi par sevi, nevis par mani. nevis tāpēc, lai par mani labi teiktu bērēs vai cita huiņa, par ko gan jau citi arī ir fantazējuši katru fakin dienu.

man prieks, ka man ir tādds jānis, ar kuru var kopā spēlēt končus un domāt visu laiku jaunas idejas, rakstīt podkāstus, palīdzēt citām grupām, rādīt viens otram jaunu mūziku, strīdēties par filmām, dīdžejot, vai ēst čipšus, vai uzpīpēt kaut kur viļņas nomalē. man ir prieks par manu mazo mīļo ģimeni un dzīvokli.

Rīts

neredzu jēgu dokumentēt šo dzīves posmu.

esmu iemācījies sarunāt ar sevi, ka aizeju laicīgi gulēt, ka pasportoju, ka nomazgāju traukus uzreiz pēc ēst gatavošanas, ka pieceļos 6.40 vai, kā šodien, 6.00. es tagad zinu, ka sešos no rīta radio atskaņo himnu. es zinu, kā smaržo vietējais narvītis 7.35. es zinu, cikos ierodas mani kolēģi, un esmu iemācījies atslēgt biroja durvis, lai gan atslēga nav īsti labi pievīlēta.

daudzu gadu laikā esmu iemācījies, kurš pretimnācējs man prasīs cigaretes vai naudu. grūtā ceļā esmu iemācījies sadzīvot ar emocionālām sāpēm. arvien veiksmīgāk varu tikt galā dusmu brīžos. vakar vairākas reizes paslīdēju, bet gribētos domāt, ka bija ne manis izraisīts iemesls.

esmu pateicīgs visiem cilvēkiem un apstākļiem, kas man ļāva nokļūt šajā labi apmaksātajā biroja darbā. joprojām sapņoju par iespēju strādāt naktī. būt pirmajam ofisā un mierīgos apstākļos sēdēt klusā telpā ar kafiju ir labi, bet sajūta pazūd ap pusdesmitiem. haoss starp pusdienām un darba dienas beigām ir pizģets. dažreiz tā "pizģets" laikā es strādāju daudz ātrāk, nekā no rīta, kas ir labi, bet cena ir slikts noskaņojums, kas var atsisties pret cilvēkiem, kuri izvēlas ar mani pavadīt savu brīvo laiku.

ja varētu, es gulētu visu rītu, celtos vakarpusē, kad nekas nespīd sejā, varbūt tikai saulriets, strādātu klusumā vai pie mierīgas mūzikas, naktī darītu visas pārējās lietas, un pie saullēkta putniem, aukstuma, tramvajiem un bulciņām līstu gultā.

gribu mēteli ar kapuci
jaunus instrumentus
pavadīt vairāk laika ar kaķi

esmu nedaudz dusmīgs uz sevi, ka izvēlējos pirkt jaunu telefonu. protams, škrobe, ka nospēra telefonu, kamēr tas tika sūtīts pa pastu, bet mans pašreizējais telefons funkcionē. telefons bija daudz dārgāks par taustiņiem, par kuriem sapņoju visu gadu. pieņemot, ka man atmaksās nozagtās pakas vērtību, es vairs neesmu pārliecināts, ka to naudu ieguldīšu telefonā.

ai

ir citādi

dzīves sakārtošana ir cīņa ar vējdzirnavām, bet tāda cīņa, kur ik pa laikam sanāk kaut ko izdarīt, un tad pašam atskatoties ir pārsteigums. ļoti neefektīva cīņa, un tā neefektivitāte darbojas pret mani. katru reizi, kad saprotu, kā kaut ko būtu izdarījis labāk, saprotu, ka atkal jāmeklē laiks un enerģija, lai to uzlabotu.

ar grupu bijām rūjienā, koncerts bija daudz labāks kā gaidījām. tehnika draudēja sapisties, bet galu galā nesapisās. organizācija bija ļoti laba. publikas bija vairāk, nekā cerēts, turklāt ļoti atsaucīga.

tagad priekšā pēdējais koncerts ar tvērumiem. es ļoti ceru, ka viss šogad ieguldītais atmaksāsies. esmu lepns par sarakstītajām partijām un par to, ka spēju sevi kaut nedaudz pilnveidot instrumentā, kurā šobrīd esmu padevies. varbūt man uznāks nostaļģija, kad nespēlēšu basģitāru vairs nemaz, un tad būs žēl, bet šobrīd tās ir tādas svinīgi pacilātas atvadas.